Vai tev slikti dzīvojas?

slikti dzivojas

Vai tev slikti dzīvojas?
– Nopērc kazu!
Ir tāda ebreju anekdote.
Atnāk pie rabīna “cietējs” un žēlojas:
– “Dievs, esi žēlīgs. Mājiņa maziņa, bērnu daudz, māte kopjama, elpot nav ko, dzīvot nav kur…”
– “Bet tu nopērc kazu!”
– “Kādu kazu?”
– “Īstu! Kas blēj un kura regulāri ir jāslauc…”
– “Un kur man to kazu izmitināt?”
– “Izmitini pie sevis mājās. Pēc tam redzēsi, kas notiks”.

“Cietējs” nopērk kazu un dzīvo. Viss, kā iepriekš: māte veca, bērni, elpot nav ko, dzīvot nav kur, un vēl kaza blēj un grib, lai to slauc.

Atkal viņš skrien pie rabīna:

– “Es sajukšu prātā no tādas dzīves! Pakāršos! Ko man darīt?”
– “Pārdod kazu!”

Uz kādu laiku iestājas miers. Bet, kad pēc pāris dienām rabīns satiek “cietēju” un jautā:
– “Kā Tu dzīvo?”
“Cietējs” laimīgs atbild:
– “Ja tu zinātu, kāda laime dzīvot bez kazas!”

Čīkstētāj, nopērc kazu. Tev slikti dzīvojas? Gribi saslimt? Vai tad, ja tev vēzi atradīs, būs labāk? Vai, ja tu kāju salauzīsi, vai mašīnu sasitīsi, vai no tevis aizies mīļotais cilvēks? Vai tevi “nopludinās” kaimiņi? Gribi problēmas? Kas vēlas problēmas, tas lai sūdzās par veselību. Tev Dievs dos problēmas un tu būsi laimīgs: “Ak, Dievs, cik labi bija agrāk, un vakardien bija tik brīnišķīgi! Laime bija tik tuvu!”

Mani, draugi, nevajag sūdzēties un čīkstēt. Mēs dzīvojam unikāli paēdušā pasaulē. Unikāli skaisti apģērbtā pasaulē. Mēs dzīvojam veselīgā, komfortablā pasaulē, kurā tiek cienītas personības tiesības. Mūs neviens ar varu nestieps verdzībā. Mūs neviens nepiespiedīs darīt to, ko mēs nevēlamies. Ar mums ņemsies un “cackāsies”, un jebkurš policists, kurš agrākajos laikos būtu iekrāvis ar steku pa galvu, teiks: “Cienījamais pilsoni, uzrādiet lūdzu jūsu dokumentus. Esiet tik laipns, panāciet šurp.” Cenšas ievērot cilvēktiesības, savadāk tagad nevar, savādāk būs jāatbild likuma priekšā. Tad, kāpēc jūs sūdzaties? Ko jūs velaties?

Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš nečīkstētu?
Ko tev iedot, lai tu būtu apmierināts? Ieslēdz savu fantāziju!
Labi, tevi izmitinās Karību jūras salā, iedos jahtu, bezmaksas mājiņu uz diviem, trīs mēnešiem un ēst un dzert visu, ko vien vēlies. Tu būsi laimīgs? Tikai divas dienas. Un, ko pēc tam? Tālāk – saule karsta, smiltis asas, ananāss sīksts, jahtai motors niķojas…. Atkal sāksies. Atkal viss būs slikti.
Sliktam viss ir slikts, labam – labs.

Es uzklausu grēksūdzes, sarunas, sūdzēšanos, visu ko uzklausu – no rīta līdz vakaram. Kā ikviens garīdznieks, es esmu piekusis no čīkstēšanas. Kāpēc  gan nepasakāties Dievam? Kāpēc jūs ierodaties šeit baznīcā, Dieva Valstībā, šajā svētajā vietā, lai atkal sūdzētos un čīkstētu? Kāpēc altāra priekšā to visu turpinat: “Dievs, dod man to un dod man šito!” Kāpēc nepasakaties? Pateicība ir labākās zāles pret garlaicību un drūmām domam.
Jāsāk savos sprediķos cilvēkiem mācīt: “Pārstājiet prasīt! Pateicieties un slavējiet Dievu”. Jūs tikai padomājiet, cik labi mēs dzīvojam.
Esam izglītoti. Labi paēduši. Lai tā būtu ēduši mūsu senči! Ja mūsu senči ieraudzītu tās delikateses, ko mes ēdam, noteikti sacītu: “Nu gan, brālīši, paradīzē dzīvojat!” Ja viņi varētu ielīst vannā ar siltu ūdeni un izstieptu kājas zem silta ūdens un stundiņu vannas putās pagulētu, un ieslēgtu televizoru, kādu skaistu dziesmiņu paklausītos, viņi noteikti jums teiktu: “Ar ko gan jūs esat pelnījuši tādu brīnišķīgu dzīvi? Ko tādu labu esat izdarījuši? Mēs savā laikā dzīvojām savādāk, un daudz nečīkstējām. Sausiņu grauzām un priecājamies.”
Mācītājs Andrejs Tkačovs
Tulkojums  © Ginta Filia Solis

 

Advertisements