Gudrība

ruki34

Reiz dzīvoja divi rūķi. Vienu sauca Ah, otru – Uh. Abi viņi dzīvoja mājiņā, dziļa meža malā.

Ah katru dienu gāja mežā, baroja putnus, zvērus un katram atrada labus vārdus. Meža iemītnieki viņu mīlēja par viņa labestību un mīļumu. Daudzi gāja pie Ah brīžos, kad klājās grūti un bija vajadzīgs sirds siltums un atbalsts.
Uh mežā negāja. Caurām dienām viņš lasīja gudras grāmatas, cenzdamies kļūt arvien gudrāks. Tā pagāja mēneši, gadi. Kad Uh šķita, ka nu jau pietiekams skaits grāmatu izlasīts, vinš nolēma doties mežā, lai ar savām prāta spējām un gudrību pārsteigtu meža iemītniekus.
Katram, kuru sastapa, viņš kaut ko ieteica vai aizrādīja, mācīja “gudrības”, ironizēja par vājākajiem, pamācot tos. Viņš sev šķita gana gudrs, vieds un svarīgs. Tā pagāja vairākas dienas. Meža iemītnieki, saklausījušies viņa padomos, sāka vairīties no tikšanās ar Uh, centās mest viņam līkumu. Un viņu pārņēma garlaicība, viņš nespēja saprast, kāpēc viņa gudrās runas meža iemītniekos neizsauc apbrīnu un cieņu.

Un tad viņš jautāja brālim Ah, kāpēc tā notiek. Un Ah atbildēja: “Viss ir vienkārši. Lapsa nav Vilks. Vilks nav Lācis. Lācis nav Putns. Katrs rada savu likteni. Kāpēc gan iejaukties? Pajautās, izstāsti par to, ko zini, izstāsti to ar vienkāršiem, labiem vārdiem. Ja nejautā, nemāci, ļauj katram būt tam, kas viņš ir. Katram ir sava vieta. Un viedums nozīmē to saprast un pieņemt”…
Autors: Amu Mom
Foto: pixabay
​​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements