Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

1 thought on “Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

  1. 🙂 Visu saprotu. Visam piekrītu. Tikai viens – bet. Tikai viens jautājums. Par aizkaitinājumu. Ko darīt, ja neesi nedēļām izgulējies, jo stāvu augstāk dzīvo mentāli nevesels (fakts, nevis mans pārspīlējums) cilvēks, kurš katru vakaru uzvelk zābakus (?) un vienu līdz trīs stundas skraida šurpu-turpu. Par cik, augšā dzīvoklis nav remontēts , līdz ar to, skaņas izolācijas nav nekādas praktiski. To nevar nedzirdēt, nevar ignorēt, ausu aizbāžņi īsti nelīdz, cita vieta, kur gulēt nav. Kā šis aizkaitinājums var būt tas, kas augstāk minēts? 🙂 Iepriekš pateicos par atbildi 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s