Reiz pie psihologa

freids4

— Es esmu infantils.
— Šī ir nobrieduša cilvēka atzīšanās.
— Es baidos uzņemties atbildību.
— Ne katrs uzdrošināsies atzīties savās bailēs.
— Es nepabeidzu nevienu iesākto lietu.
— Jūs protat pārslēgties mirklī, kad esat zaudējis interesi.
— Pat ar jums mēs diez vai sasniegsim rezultātu.
— Jūs labi prognozējat.
— Vai tiešām esmu tik bezcerīgs gadījums?
— Jūs ievērojāt, ka ieradumi vienmēr noved vienā un tai pašā vietā.
— Tādu nu mani radīja.
— Jūs atzīstat citu cilvēku ietekmi.
— Jūs man palīdzēsiet?
— Jūs protat lūgt palīdzību.
— Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu!
— Un vēl jūs esat neatlaidīgs.
— Tātad, nē?
— Jūs esat gatavs saasināt konfliktu.
— Bet par ko tad es maksāju?
— Kad esat ieguldījies, jūs pieprasāt atdevi.
— Un, kas?
— Jūs pāris mūsu sarunas minūtēs esat pierādījis savu briedumu, vīrišķību, prasīgumu, godīgumu un vērīgumu.
— Bet kur tas viss ir dzīvē?
— Jūs saskatījāt pretrunas.
— Jā, ja es savā dzīvē izmantotu šīs īpašības, tā būtu pavisam savādāka!
— Jūs ieraudzījāt, ka jūsu dzīve ir atkarīga no tā, kā izpaužat savas īpašības.
— Tas ir acīmredzami.
— Un apstiprinājāt to.
— Bet kā man šīs vajadzīgās īpašības izpaust daudz biežāk?
— Jūs piekritāt tam, ka tās jau ir, un tās jau izpaužas.
— Jūs taču teicāt, ka es tās tieši tagad arī parādu.
— Un jūs atzināties, ka tā tas arī ir.
— Bet jūs tā arī neatbildējāt uz manu jautājumu, kā izdarīt, lai šīs īpašības izpaustos biežāk!
— Jūs atkal izrādījāt savu neatlaidību, neatkāpjoties no sava jautājuma.
— Un kas?
— Jūs protat būt neatlaidīgs atkal un atkal.
— Bet es ļoti bieži arī padodos!
— Jums pieejami ir abi varianti.
— Vai nevar izdarīt tā, ka man nebūtu jaizvēlas?
— Jūs esat gatavs šo mērķu labā pat atteikties no savas brīvības.
— Es vienkārši nemīlu grūtības.
— Jūs esat saprātīgs cilvēks.
— Taču tas noved pie tā, ka es pametu lietas pusceļā, nepadarītas!
— Jūs protat ieraudzīt kopsakarības.
— Lai izvēlētos neatlaidību, nevajag baidīties no grūtībām…
— Jā, un jūs to periodiski arī darāt.
— Sanāk, ka es jau esmu ceļā uz grūtībām?
— Jūs sākat atzīt savu spēku.
— Bet es taču esmu vājš!
— Un vājumu.
— Bet es taču nevaru būt stiprs un vājš vienlaicīgi!
— Jūs esat tuvu atrisinājumam.
— Varu pamīšus?
— Jūs protat ne tikai jautāt, bet arī atrast atbildes uz jautājumiem.
— Vai man tā ir ar visām īpašībām?
— Izskatās, ka esat atradis likumsakarību.
— Es mēdzu būt dažāds, man vajag biežāk izrādīt savas labās īpašības…
— Ļoti svarīgs atklājums.
— Bet tad es tā arī nekad neatbrīvošos no saviem trūkumiem?
— Atbrīvoties no izvēles brīvības neizdosies nekad.
— Sanāk, tā vienmēr būs ar mani?
— Jūs esat atjautīgs.
— Un es pats izvēlos, ko šobrīd izrādīt – infantilismu vai briedumu?
— Katru sekundi.
— Bet tā taču ir atbildība!
— Jā un tā visu mūžu jums bija un būs.
— Un, kā tad raksturs?
— Jūs tikko to apšaubījāt.
— Tās ir īpašības, kuras es izrādu automātiski?
— Tās, ko esat uzticējis savam autopilotam.
— Bet izvēle ir vienmēŗ?
— Jūs jau visu sapratāt.
— Tas vēl jāsagremo.
— Jūs atkal parādījāt, ka spējat domāt patstāvīgi.
Autors: nezināms
Avots: facebook
​​​​​​​Pateicība atkal Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements