Es nevēlos nekur tiekties!

zvejnieks

Alla Bogoļepova par cilvēka tiesībām būt mierā ar to, kas viņam ir.

Reiz es iesēdos savā automašīnā, ieslēdzu to ātrumā, un ar ieskrējienu ietriecos betona veidojumā, piedodiet, ziedu podā, kuru pilsētas apzaļumotāji bija nolikuši pašā pagalma vidū.

– Jāmaina stūres balsts, – teica automehāniķis, paklausījies trokšņos, kas atskanēja no kapota apakšas.
– Stundas darbs, – viņš noteica.
– Labs puisis, – skaļi nopūtās autoservisa direktors, – Dieva dots mehāniķis. Zelta rokas. Žē, tā arī visu dzīvi svešās mašīnās rakņāsies.
– Dzer? – es ieminējos.
– Sliktak. Dzeršanu var atmest. Bet šito vienkārši viss apmierina. Negrib augt.
– Negribu, – apstiprināja Dieva dotais mehāniķis .
– Pasēdiet, meitenīt, tepat, tūliņ visu izdarīsim.
Viņš strādāja dungodams dziesmiņu par augstceltņu montāžniekiem, un laiku pa laikam vērsās pie manas mašīnas: “mana nabaga ievainotā meitene” un “nu, nu, mana skaistulīt”.
Kad viss bija gatavs, mehāniķis noslaucīja rokas un teica:
– Labi, mana labā, ej pie saimnieces. Jūs gan pacenšaties viņai vairāk pari nedarīt!
– Kad atvērsiet savu servisu, drīkst, es noteikti būšu jūsu pirmā patstāvīgā kliente, – es pajokoju, vēlēdamās iepriecināt meistaru.
– Kam man savs autoserviss? – meistars izbrīnīti iesaucās.
– Nu, kā. Jūs taču tur būtu priekšnieks un varētu strādāt sev…. Jums noteikti izdotos!
– Droši vien, – viņš paraustīja plecus. – Bet man to nevajag. Man tāpat ir labi.
– Un jūsu meitene arī ar to ir apmierināta? – es bezkaunīgi pajautāju.
– Mani tas neuztrauc. Tā ir viņas darīšana.
Negrib augt, es atcerējos. Viņu viss apmierina. Cik žēl… Stop!

Tu labi gatavo, droši vien kādreiz vēlies atvērt savu restorānu? Tu labi raksti, gribi uzrakstīt grāmatu? Tev ir lieliskas dotības fitnesā, kā Tu tās attīstīsi?
Es tik bieži ko tādu dzirdu. Un visbiežāk cilvēki to saka no visas sirds, godīgi. Izņemot to čali no fitnesa zāles, kurš vēlas man pārdot spaini ar biopiedevām un vagonu ir sportistu pārtiku.
Jā, mēs visi to esam dzirdējuši: tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, visus mērķus, tu vari piepildīt ikvienu savu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama.

Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.

– Bet tu taču vari vairāk! Tu vari uztaisīt žilbinošu karjeru! Pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev, ir tikai jāparstāj baidīties!

Es taču nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kas tās ir radījis un kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Patiešām, kāpēc?
Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur es esmu?

Pats briesmīgākais musdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām?

Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti!? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavā vecumā jau būtu bijis jānopelna dārga mašīna, briljanti un “šaneļi”!

Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!
Nē, protams, veiksme nav obligāti tikai nauda, vara un slava. Par veiksmi var saukt jebko, ja tu mērķtiecīgi ej uz to, lai būtu labākais sava nozarē. Nu, labi, viens no labākajiem. Nu, labi, vismaz tiecies uz to. Galvenais nav uzvara, galvenais ir dalība skrējienā pa sociālajām, profesionālajām kāpnēm.
Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks.

Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes!

Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem!

Jā, ir cilvēki, kuri tiecas izmainīt pasauli. Viņiem ir sapņi, mērķi, ambīcijas, viņi ir godkārīgi, viņi krīt un ceļas, viņi ir mūsu laika varoņi. Patiesībā viņi ir jebkura laika varoņi.
Bet ir citi, kuri vienkārši dzīvo. Katru dienu iet uz darbu, brauc atvaļinājumā, vasarnīcā brīvdienās cep šašliku. Audzina bērnus. Pērk mašīnas kredītā. Un ir pietiekami bezkaunīgi, lai būtu apmierināti ar tādu savu dzīvi, kas mūsu sabiedrībā netiek uzskatīta pat par dzīvi, vien tāda nožēlojama eksistence – bez mērķa, bez motivācijas, bez sapņa.

Nē, dārgie varoņi. Tādiem cilvēkiem viss ir. Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi?

Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Kāpec ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu maziņo dzīvoklīti pilsētas nomalē? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nebūt nav jabūt labākajam. Dažkārt pietiek vien ar to, ka esi. Vienkārši esi.

Un kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Viņš vienkārši negrib augt, teica autoservisa direktors par puisi, kurš manai mašīnai dziedāja dziesmas.

Bet man kāreiz šķiet, ka tieši šis puisis ir izaudzis – pietiekami izaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts. Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, – nu, ko, tā ir viņa darīšana. Mani tas neuztrauc.
Autors: Alla Bogoļepova
Tulkoja: Ginta FS
Kārtējo reizi pateicos Līgai Šīronai par tik lielisku ieteikumu, tulkoju un biju laimīga: tā, it kā ko absolūti jaunu sev būtu atklājusi:) Esmu vienisprātis ar autori: katram savs un neviens nav tiesīgs aizliegt otram viņa izvēli un kaunināt viņu par to.

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s