Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Advertisements