Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s