Kāpēc gudri cilvēki nekad neapvainojas

kartupeu maiss

Dzīve ir pārak īsa, lai to tērētu apvainojoties.
Cik gan bieži mēs vēlamies nopirkt burvju tableti, lai atrisinātu visas savas problēmas ar vienu piegājienu. Vienmēr kaut kas notiek ne tā, kā gribētos un grūti ar to visu tikt galā, kad šķiet, ka viss ir pret tevi. Viss pēkšņi no priecīgi krāsainā ir pārvērties melnbaltā, un tik ļoti gribās, lai viss pēc iespējas ātrāk beigtos

Un ir sajūta, ka aizvainojums tevi cieši tur, un tu nespēj elpot pilnu krūti. Pretīga sajūta. Taču no šī aizvainojuma var atbrīvoties un dzīvot fantastiski laimīgu dzīvi. Taču, lai to izdarītu, katru dienu ir cītīgi jātrenējas. Un tas ir tā vērts.

No kurienes aizvainojums?

Tas rodas tad, kad mums tuvu cilvēku rīcība nesakrīt ar to, ko mēs no viņiem gaidām. Tā arī saka: veltīgas gaidas.

– Tu gaidi, kad tavs mīļotais vīrietis pats sapratīs, ka tev ir vajadzīga palīdzība, un tev nevajadzēs to viņam skaļi palūgt.
– Tu gaidi, kad bērna tēvs atcerēsies, ka bērnam bērnudārzā šodien svētki, un apvainojies, ka viņš to aizmirsa.
– Tu gaidi, ka vecāki tev palīdzes, bet viņi atbild, ka savi bērni jāaudzina katram pašam.

– Tu no draudzenes gaidi sapratni, bet viņa pilnībā ir nodevusies savu problēmu risināšanai.

Piemēru ir tūkstošiem, taču katrā no tiem būs kāda neattaisnotās cerības un rezultātā vilšanās. Pie kam, jo spēcīgākas tavas gaidas, jo ilgāk tu auklēsi savu aizvainojumu.

No kurienes šīs gaidas?

Cilvēki, kuri bieži apvainojas, zemapziņā uzskata, ka citi viņiem kaut ko ir paradā.
– Vīram jāpienes kafija gultā un jānēsā tevi uz rokām…
– Bērniem jāklausa un labi jāmācās…
– Draugiem jāpalīdz grūtā brīdī…
– Vecākiem jāmīl savi bērni un viņi jāatbalsta…
Tas izklausās pazīstami?

Un tad, kad visi notikumi sāk notikt gluži otrādi, ne tā kā viņam gribētos, cilvēks jūtās vīlies. Vilšanās, kuras cēloņus viņš nemeklē sevī, bet gan ārpasaulē. Meklē un atrod Un diez vai šajā brīdī saprot to, ka pats ar savām rokām nodara sev sāpes.
Es atkārtošu: apvainojoties tu PATS SEV NODARI SĀPES, cerot, ka saņemsi no otra cilvēka to, ko pats sev NEESI IEDEVIS.

Skolnieks jautāja skolotājam:
— Tu esi tik gudrs un vienmēr labā garastāvoklī, nekad nedusmojies. Palīdzi man arī kļūt tādam.
Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.
— Ja tu uz kādu sadusmosies un apvainosies, paņem kartupeli. Vienā pusē tam uzraksti savu vārdu, otrā – tā cilvēka vārdu, ar kuru ir konflikts. Pēc tam ieliec kartupeli maisā.
— Un tas ir viss? Neizpratnē jautāja skolnieks.
— Nē, — atbildēja skolotājs. Tev šis maiss vienmēr jānēsā sev līdzi. Un katru reizi, kad tu sadusmosies un apvainosies uz kādu, ieliksi maisā vēl vienu kartupeli.
Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss lēnām pildījās un kļuva arvien smagāks. To bija ļoti neērti nēsāt sev līdzi. Piedevām kartupeļi tajā sāka pūt, pārklāties ar glumu kārtu un nejauki smakoja.
Skolnieks atkal atnāca pie skolotāja un teica:
— To vairs nav iespējams paciest. Maiss ir smags, kartupeļi tajā sapuvuši un smako. Labāk piedāvā man ko citu!
Bet skolotājs atbildēja:
— Paskaties uz šiem kartupeļiem! Tas pats arī notiek Tavā dvēselē. Kad tu uz kādu dusmojies un apvainojies, tev dvēselē parādās smags akmens. Vienkārši tu to sākumā neievēro. Pēc tam šis akmens kļūst arvien lielāks un lielāks. Rīcība pārvēršas ieradumā, ieradums pārvēršas par raksturu, kas, savukārt, rada smakojošus netikumus. Šo nastu ir grūti nesajust, tā ir pietiekami smaga, lai visu laiku nēsātu līdzi. Es devu tev iespēju pavērot šo procesu no malas. Katru reizi, kad nolemsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs?
Aizvainojums ir tikai tas, kas tavā galvā. Iemācījies atbrīvot savu galvu no šīs sapuvušās smakas, tu kļūsi pa īstam laimīgs cilvēks.

Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements