Vecvecmāmiņu līdzeklis pret izdegšanu

kadaritumilestiba (96)

Kādā treniņseminārā, kurā runāja par vecāku izdegšanu, pēkšņi radās jautājums: kā tad mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas? Daudzām no viņām bija 8-10 bērni, saimniecība, lopi, darbs kā katorgā, mūžīgā neizgulēšanās, bieži dzerošs vīrs un nekādu iespēju atpūsties kaut kur pie jūras. Kā gan viņas visas neizdega?

Pirmkārt, protams, ka izdega. Gan “norāvās”, gan kļuva par “dzelzs vecenēm”, aizsargājoties kā ar nazi nogrieza visas jūtas. Taču – ne vienmēr un ne – obligāti. Ļoti daudzas palika pa īstam dzīvas, labestīgas, siltas un priecājās par mazbērniem, saulīti, svētkiem. Kādas “brīnumtehnikas” viņām bija zināmas? Spriežot pec stāstiem, ko stāstīja cilvēki, kuri bija izauguši “īstos” ciemos, ne sovhozā “Ļeņina ceļš”, bet Sibīrijas dziļumos vai ukrainas Dzīvajos ciemos, viņus tur patiešām no izdegšanas glāba tautas mūzika. Un atkal, ne jau tā oficiozā, atstrādātā, iestudētā, kuru pa televizoru un radio atskaņo, bet pirmatnējā – tautas. Kaut vienu reizi to izdzirdēsi un nekad neaizmirsīsi.

Mana institūta laika draudzene Ļena, kura savu bērnību pavadīja Aizbaikāla ciematā, kā sāka vilkt «Хасбулат удалоооооой», šķita, ka viss līdz horizontam burtiski pamirst. Un tā bija tikai viņa viena. Mēs jau arī centāmies piedziedāt, cik nu varējām. Tas nebija grūti, kad varēja piedziedāt viņai, un tad šķita, ka arī pats dziedi pareizi un skaisti. Un viņa stāstīja, ka tur, tajā ciemā visi dziedāja regulāri, obligāti, tāpat kā pirtī gāja katru sestdienu.

Savdabīga psihohigiēna, veids, kā attīrīt savu Dvēseli, lai ar šo straumi aizskalotu visu nogurumu, visu aizkaitinājumu.

Tāda dziedāšana izsauc transa stāvokli, dziedinošu un attīrošu. Es reiz piedalījos kādā balsu prakses meistarklasē, un tur bija vingrinājums: visi stāv aplī un dzied senus slāvu skaņu virknējumus (pēc savas būtības – mantras), kurš nu kā prot un var, ar “brīvu” balsi, kādā arī dzied ciemos.

Pēc kārtas nostājas apļa centrā, pašā skaņas plūsmas fokusā. Tā ir neaizmirstama sajūta – šī skaņa izmazgā tevi no iekšas “pa tīro”. ne tikai dziedāšana. Arī bungas! Vai esat kādreiz dzirdējuši kādu grupu, kura spēlē tikai uz sitamajiem instrumentiem? Es dzirdēju. Pēc 15 minūtēm visi solīdie onkuļi un tantes sāk tādas izdarības…. Un noguruma, skumju, sasaistītības vietā pāri veļas tāds prieka vilnis, kādu pat no bērnības laikiem neatceries.

Jā, mūsu senči ar izdegšanu strādāja daudz efektīvāk kā mūsdienu psihologi. ādi “paņēmieni” apmierina uzreiz vairākas mūsu Dvēseles vajadzības.

Pirmkārt tā ir darbošanās orientēta uz procesu, nevis rezultātu, dejo, dzied, spēlē nevis tāpēc, lai “uzstātos”, bet tāpēc, lai baudītu pašu dziedāšanu, mūziku, kustības. Tādu darbību mūsu ikdienas dzīvē ir ļoti maz, un cilvēki bez tām burtiski izčākst, sāk justies tā, it kā nepiederētu paši sev, kā skrūvītes, citu nodomu realizatori.

Otrkārt, katrs sajūt savu piederību kam lielam, veselam, savu lomu, savu neaizvietojamību. Ja ciemā ir zināms, ka tu vislabāk saceri častuškas, tev pat nevajag sapņot par to, lai ar tām nokļūtu televīzijā. Tu jau būsi saņēmis atzinību.

Vēl viena mūsdienu pasaules problēma ir – “neeksistēšana”. Neviens, par kuru neraksta tabloīdi, neeksistē nevienam citam, izņemot savu ģimeni un pāris tuvu draugu. Bet, ja ģimenes nav, un draugi ir tālu, tad vispar neeksistē. Un te nu arī iemesls nenormālajai slavas kārei, atcerieties daudzu amerikāņu filmu finālu: zvans no avīzes ar intervijas piedāvājumu. Vai arī foto uz žurnāla vāka. Viss: laimīga mūzika, titri. Dzīve ir izdevusies. Un, ne jau tikai amerikāņiem, mums arī tas pats.

Daļēji visi šie mūsu blogi, domubiedru grupas, biedrības ir cenšanās no jauna radīt šo pašu savu “ciemu”, “kopienu”, kaut vai virtuālu.

Treškārt, ir ļoti svarīgi, ka kopējā korī vai dejās neviens neciklējas uz kaut kādām kļūdām. Paklupi, “izsities” no ritma, centies tikt līdzi un dejo tālāk.
Kāda pazīstama jaunāko klašu skolotāja stāstīja, ka viņa pirmklasniekiem nekad neatprasa no galvas iemācītos pantiņus skaitīt pa vienam – tikai korī. Viņai nav svarīgi “pieķert” bērnu nemācēšanā. Viņai ir svarīgi, lai  trešajā klasē neviens nebaidītos nākt pie tāfeles, nebaidītos kļūdīties, ātri spētu savākties un turpinātu visu darīt labā garastāvoklī.

Perfekcionisms ir vēl viena mūsu laikmeta liksta un uzstādījums: “vai nu ideāli, vai – nekā” vai “viena kļūda atceļ visu”, paralizē tūkstošiem cilveku gribu, līdz pat pilnīgam darboties spējas zudumam.

Droši vien ir vēl ļoti daudzas lietas, kuras piemirsu šeit pieminēt. Šobrīd ir tik ļoti daudz lūgumu palīdzēt izdegšanas gadījumos: no skolotājiem, auklēm, brīvprātīgajiem. Un man visu laiku gribas viņiem pateikt: mīļie, vienkārši apsēdieties un dziediet un dariet to katru piektdienas vakaru pēc darba nedēļas. Nesapratīs? Gribu kādreiz ar kāda cilvēka palīdzību  uztaisīt tādu raidījumu.
Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta FS

Foto: Folkloras kopa “Delve” Ainas Tobes vadībā šīs “lietiņas” pieprot un dara, un, klausoties viņu balsu un bungu skaņās, patiešām bija šī aprakstītā straumes sajūta un pēc tam brīnišķīga viegluma un tīrības apziņa.
Tas viss notika žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svetkos. Un to piefiksēja Dace Densone-Dņisova

 

Advertisements