Kā tad ir?

katadir

22.09.2018.

Pēdējā laikā manā dzīvē ir bijis tik daudz dažādu jaunu notikumu, pavērsienu un pārbaudījumu, ka šķiet, pienācis laiks darīt to, ko ilgu laiku atliku.

Vakar facebook pie Anša Jurģa Stabinga publikācijā izvērtās saruna par „atgremošanu”. Un kāda sabiedrībā pazīstama dāma man norādīja, ka dalos ar svešām domām, jo laikam nav savējo.

Protams, ka ir savējās un, protams, ka mana daba un mani kompleksi un bloki traucē tā vienkārši šīs – savas domas publicēt visu apskatei. Pamazām jau tas notiek, tas bija gan „36.6” Pieskārienos, gan šad un tad manā dienasgrāmatā un tagad, vēl jo vairāk, jo mums ir SAVS žurnāls. Mums ar Inesi (Inesi Prisjolkovu). Un es esmu pateicīga Dievam par to, ka man dota tāda iespēja būt un strādāt kopā ar izcilu cilvēku un skolotāju.

Protams, dzīve mums katram rāda kādas zīmes un it kā biksta no muguras, sakot: “uzdrošinies, tas ir tavs!”. Savukārt bailes no tā, ko pa mani padomās, bieži vien liedz izdarīt to, pēc kā sirds alkst.

No vienas puses es zinu, ka man ir ko teikt, no otras – vai tas, ko pateikšu, citiem būs interesanti un noderīgi.

 

Pirms nedeļas biju uz reinkarnācijas seansu pie Ingas Ružickas, meditācijas prakses man nav (arī slinkuma un neticības dēļ), laikam tāpēc neko arī neredzēju, toties saņēmu savu matricu, kurā melns uz balta uzrakstīts mans uzdevums: iedvesmot cilvēkus, palīdzēt viņiem atmosties, sakārtot savas dzimtas lietas, sakārtot savas attiecības ar naudu. It kā jau viss zināms, un tomēr ir nedaudz baisi, bailīgi: celties, iet un darīt. Varbūt tāpēc, ka ir nācies krist. Uzdrošināties un pēc tam saņemt belzienus (skaidrs, ka šie belzieni ir pelnīti un patiesībā ir labākās mācībstundas), bet tomēr atkal uzdrošināties ir bailīgi, pat ļoti.

Kāpēc gan es tik daudz skatos un domāju par to, ko teiks citi? Kompleksi? Laikam. Pārāk maza uzticēšanas augstākajiem spēkiem un pārāk maza uzticēšanas pašai sev un savām spējām un varēšanai? Laikam!

Es jautāju Inesei: vai Tu rakstītu savas grāmatas, ja nebūtu pārliecināta, vai tās kāds lasīs, viņa nedomājot teica: „Jā, jo tas man ir svarīgi!” Vai es viennozīmīgi varu teikt, ka kaut ko darīšu, ja nebūs neviena „sekotāja” – es nezinu. Esmu šaubīgs „tipiņš”.

Un te nu atkal viena jaunatklāsme. Divas dienas pēc reinkarnistes apmeklējuma, pie manis mājās viesojās Evija Čeprova – socionikas eksperte, lai palīdzētu manam Mikam saprast, kas ir tas, kas viņam dzīvē jāstudē un kāds virziens jāizvēlas. Evija jau labu laiku pirms mūsu tikšanās bija noteikusi manu personības sociotipu: Dons Kihots. Bet man pašai, testu pildot, sanāca Hakslijs. Divi pavisam atšķirīgi personāži. Nepagāja ilgs laiks, un mēs abi bijām notestēti – abi Doni Kihoti.

Traks var palikt! Dons Kihots – intuitīvi loģiskais ekstraverts (iracionāls tipiņš, „tirliņš”, bet radītājs, tā mēs paši izsecinājām). Te nu ir izskaidrojums tam, kāpēc es nespēju ilgi darīt vienu un to pašu rutinēto darbu, kāpēc man ik pa brīdim ir jautājumi: „Man ir interesanti, vai neinteresanti?” Te nu ir tas, ko es zināju, taču nespēju atzīt un pieņemt, ka esmu darītāja „pa lielam” – man patīk izdomāt, radīt idejas, arī realizēt tās līdz noteiktam brīdim, kad paliek neinteresanti, bet es nespēju ilgstoši darīt vienu un to pašu bez radošuma. Tieši tāpēc es vairs nedarbojos dažās jomās, kurās man nav interesanti. Tieši tāpēc es izdodu žurnālu, jo man IR interesanti. Dons Kihots, tīrot māju, nemīl iztīrīt stūrīšus: viņš tīra „pa lielam”. Ja es patiešām sevi pieņemtu tādu, kāda es esmu, es noteikti par to sevi nešaustītu, bet es šaustu.

Tikšanās ar Eviju paveica vienu brīnišķīgu lietu, es atmetu savu vēlmi pēc perfekcionisma un pieņēmu to, ka es tāda esmu: iracionāla un neperfekta. Protams, ik pa brīdim iezogas šaubas: vai tik nav tā, ka tas ir atkal jauns rāmis? Kas zin, mēs taču visi vēl tikai mācamies.

Īsā komentārsaruna ar feisbukā man atgādināja par spoguļošanu: mēs vienmēr citos redzam to, kas ir mūsos un arī atbilde ir mūsos.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija tas, ka: „viņai ir kādi kompleksi, kuri izpaužas pārmešanā citiem par to, kur pati sevī jūtas nepārliecināta”.

Bet, kā tad ir ar mani? Es taču radīju iemeslu šai sarunai un es to turpināju, un man tā sāpēja un nelika mieru. Es visu laiku taisnojos. Kāpēc? Kāpēc man jātaisnojas? Es taču varu to nedarīt! Ja darīju, tātad atkal ir kaut kas, ar ko sevī jātiek galā. Es arī to risinu un esmu pateicīga šai sievietei par to, ka viņa man prieksā šo spoguli nolika. Šoreiz tas nebūs jauns iemesls kompleksiem, bet gana labs, lai pilnveidotos.

Vakar pirmo reizi biju Ineses vebinārā, tā bija brīnišķīga dāvana. Tēma: Visuma likumi. Es taču tos lieliski zinu. Zinu baušļus un cenšos tos ievērot. Bet, kā ir praksē. Praktizēju: daļu, acīmredzot, sev ērtāk izpildāmos. Un kā ir ar Pārbausli: Mīli Sevi!? Švaki.

To parāda atkal mani samilzušie risināmie jautājumi naudas jomā, attiecībās ar saviem mīļajiem. Situācijas atkārtojas, atkal viss saliekas tā, lai mums – man kaut ko iemācītu. Cikliski, vienas un tās pašas mācību stundas. Es atkal esmu atgriezusies savā vīrišķīgumā un daru to, kas jādara manam vīram, es atkal šūpojos no mīnusa uz plusu un atpakaļ. Un arī tas ir jāsakārto. Lai stāvoklis būtu plusā, bet to panākšu tad, ja sevi mīlēšu un pieņemšu tādu, kāda esmu, uzticēšos, nepieķeršos, ticēšu, darīšu, būšu šeit un tagad. Arī tā ir mana daba – analizēt. Tas, par ko sevi vienmēr esmu šaustījusi.

Neskaitāmas reizes citiem esmu teikusi: pieņem sevi, tu esi labākais, tādu tevi Dievs ir radījis. Tas ne nieka nemaksā, pateikt otram, lai saņemas, ka viss būs labi, ka izdosies, ka jābūt drosmīgam. Ne velti saka: padoms ir pati nevērtīgākā lieta, ko otram varam iedot. Cilvēki sajūt to, vai tu pats to dari, vai pats tici, vai pats uzticies. Ja nedari, neuzticies, netici, tad tavam padomam vispār nav nekādas vērtības un seguma. Bet es taču negribu būt cilvēks, kurš tikai „muld”, manā raksturā ir vispirms izdzirdēt, tad uzreiz izmēģināt un tikai tad „padot tālāk” – ja strādā.

Nupat iedomājos: kurš gan no skolotājiem varētu pateikt, ka viņš ir pilnībā izaudzis un, ka vairs nekādu jaunu atklāsmju viņam nebūs? Laikam jau neviens. Bet kāpēc es visu laiku gaidu, ka beidzot „izmācīšos, izdarīšu, sakārtošu” un tad dalīšos ar to, kas man ir? Varbūt tas ir jādara tagad, kamēr vēl neesmu īsti „izmācījusies, izaugusi un sakārtojusi”, jo varbūt kādam es esmu vajadzīgag tieši tāda, līdz galam neizaugusi, nesakārtota, neizmācījusies, jo viņam vieglāk sekot tam, kurš viņam tuvāks, nevis sēž augstu pie mākoņiem. Tāds pats dzīvs, neideāls cilvēks, kurš nupat vandījies pa dubļiem un vēl drusku vandās, ar savu karmu un saviem risināmajiem jautājumiem. Iespējams, tā vieglāk ir kopā izaugt, kad redzi otru – tādu nepilnīgu, kurš cenšās, dara, mainās, kļūdās un tomēr aug?

Kā tad ir? 🙂

Ginta – pārdomās

Advertisements

30 thoughts on “Kā tad ir?

  1. Ginta,
    Tā ir, tā ir! Mani Tavi pākopētie teksti arī ikdienā ir cēluši, es noteikti pati kaut kur atsevišķi neietu meklēt.

    Paldies Tev!
    Kristīne

    Sent from my iPhone

    Like

  2. Ginta, Tu esi ļoti drosmīga sieviete. Lasu Tavas pārdomas un izjūtu to tā it kā tās būtu manas domas, manas izjūtas. Un Tu esi pārsteidzoši atklāta un parādi mums savu ES, savu Kailumu. Dziļi, patiesi, no sirds. Tu esi tāda kāda Tu esi. Ne reizi neesmu izjutusi, ka esi “FEIKA”.
    Tavi tulkojumi ir milzīgs darbs. Zinu daudzus, kas nelasa krieviski, bet pateicoties Tavam ieguldījumam, saņem vērtīgu informāciju.
    Turpini iet savu ceļu, lēni vai ātri, tas nav svarīgi. Un atceries ik mirkli, Tu esi atelpas brīžu un pārdomu radītāja.
    P.s. Nekad neesmu rakstījusi komentārus, tagad “paspruka”.
    Paldies, Tev Ginta!
    Sandra

    Like

  3. Lasot Tavu ierakstu manī iezagās bailīga doma-ne jau ar šo Tu beigsi darīt to, ko dari, ne jau Tevi kāds ir salauzis vai apklusinājis… ar cerību izlasiju rakstu lidz beigām un viegli uzelpoju…. Būs..būs raksti, būs pārdomas, būs tulkojumi, būs tā svaigā iedvesmojošā dvesma, kurā smeljos, kad škjiet, ka vairs nesaprotu dzīvi. No sirds pateicos par to, ko dari, kāda esi un to, ka esi tik drosmīga, lai par to runātu ar mums. Lai iedrošinātu… Būt.
    Būt īstām.
    P.s. Kad un kādu źurnālu jāmeklē plauktos?

    Like

    • Paldies, Ieva 🙂 Mani ļoti interesē Dzīve, man patīk to izzināt un censties saprast, tāpēc lasu un tulkoju tāpēc, ka tā man vieglāk “lasās” 🙂 Un tikai to darot un padaloties, es sapratu, ka tas vajadzīgs vēl kādam, tāpēc noteikti turpināšu. Es ļoti priecājos par katru, kurš kļuvis laimīgāks – vai tas tāpec, ka izlasījis kādu manu tulkojumu vai kādu citu – tas jau nav būtiski 🙂
      Žurnāla nosaukums “Kā darītu Mīlestība” – pirmais numurs iznāca 25. jūlijā un ir nopērkams Rozes un Zvaigznes grāmatnīcās, Pavasara Studijas mājas lapas interneta veikalā un turpat arī pasūtāms. Tas būs arī nākamā gada Latvijas Pasta katalogā. Nākamais numurs 25. oktobrī. Lai Tev skaisti, mīļi un silti! 🙂

      Like

  4. Sveika. Es domāju, ja tu pārstātu tulkot, daudzi būtu “zaudētāji”. Bet es pati rakstu blogu tāpēc, ka MAN VAJAG RAKSTĪT. Nevis tāpēc, lai citi lasītu. Un tāpēc es domāju arī Jums šai brīdī jādomā par sevi. Vai Jums vajag tulkot? Vai vajag rakstīt pašai? Vai varbūt vajag rīkot diskusiju grupas. Jo galu galā mēs esam labi un interesanti tikai tad, ja darām jebko, bet ar aizrautību.

    Like

    • Tieši tā, Laimes Kalēja. Es arī to sāku darīt tāpēc, ka man patīk, man to vajag, lai dziļāk izprastu sevi un pasauli. Tieši tāpēc es katru rītu pieceļos un pie savas kafijas krūzes ar baudu lasu un tulkoju. Tā nu tas “ir sanācis”, ka dalos un cilvēki dalās tālāk. Un pa šiem gadiem nievājošu komentāru ir bijis salīdzinoši maz. Nebija nekādas vēlmes pēc popularitātes. Vēlme dalīties ar labām lietām ir viena no mana rakstura iezīmēm, ir tāds “sauciens” un daru, sekojot savai sirdsbalsij 🙂 Ir taču skaisti, ka vari ielikt daļiņu sevis kādā kopējā skaistā lietā….. nu, ja, varbūt arī Ego no tā barojas un droši vien, ka barojas, taču tas ir gluži cilvēcīgi 🙂 Bez aizrautības un intereses es nevarētu ilgi ….. tad tas noteikti sen jau būtu beidzies:)

      Like

  5. Paldies, par to, ko Tu dari. Man arī tas ir vajadzīgs, es lasu un šeit rodu domas un iedvesmas savam sirds darbam. Es arī tikai mācos, mācos uzticēties Visuma spēkiem (kuri tiešām ir ļoti labvēlīgi, ja vien patiesi ļauties un uzticēties), mācos iemīlēt sevi tādu kāda esmu ( kaut pa dzīvi esmu gājusi ar saukli- ka nekas neesmu, ka nevienam neesmu vajadzīga) , uzdrošināties darīt to, kas man ļoti patīk (kaut arī man teica, ka tas nevienam nav vajadzīgs, viss ko daru ir tikai s..s un vispār, kad tu iesi uz darbu? ), mācos būt sievišķīga ( kaut ikdienā daru daudz vīriešu darbus ). Un brīžos, kad liekas, atkal vairs nav spēka, es veru vaļā Tavu blogu un meklēju to, kas man tajā brīdī ir vajadzīgs… un atrodu…un zinu, ka te ir! Pēc savas pieredzes esmu sapratusi, ka galvenais ir iemīlēt sevi, tad viss pārējais kaut kā pats rodas, gandrīz kā bonuss- iemīli sevi un tu saņemsi VISU! Lai Tev izdodas iemīlēt sevi no sirds! Paldies!

    Like

  6. Ginta, paldies, ka Tu dalies tajā, kas Tev ir svarīgs un kas var noderēt arī citiem/citām! Lasu regulāri – reizēm noder, reizēm ne, reizēm iedvesmo, reizēm uzrunā, un reizēm ne. Bet tā jau ir mana izvēle, vai lasīt, vai paņemt un ko paņemt un kur to visu likt. Ja tas ir tas, ko vēlies darīt pie rīta kafijas un dalīties ar pasauli, tad kādēļ to nedarīt? Paldies par to!
    Populārajām un nepopulārajām sievietēm kritiķēm komentētājām man tikai viens sakāms – ir opcija “atsekot”, neredzēt, nelasīt. Tas taču ir tik vienkārši! Ja tomēr nav, tad lai pašas arī padomā, kādēļ viņām nav tas tik vienkārši… un lai pašas tiek ar to galā.
    Nedomāju, ka pie vainas Tavi tulkotie teksti. :)))
    Un no otras puses – katra kritika ir arī lieliska iespēja izaugsmei. Ja tas Tevī tik ļoti norezonēja, tad varbūt tieši tādēļ, ka esi gatava “nākamajam līmenim”, ka citi tic (un Tu arī) Tev nākamajā līmenī, bet pati no tā baidies?
    Manā galvā jau nedēļu skan pavisam nejauši uzšķirts citāts “I didn’t come so far to only come so far”…

    Like

    • Paldies 🙂 Jā, aizķēra tāpēc, ka man to vajadzēja. Tieši tāpēc, ka aizķēra, saņēmos un uzrakstīju to, ko šķita svarīgi pateikt, bet iepriekš neuzdrošinājos. Īsu mirkli pirms šī notikuma, facebook izlasīju:
      “Reizēm Dievs met Tev izaicinājumu, lai Tu ieraudzītu un apzinātos spēku sevī. Tikai tā iespējams izkļūt no sava prāta uzliktiem ierobežojuma rāmjiem.
      Tevi der izstumt tik tālu, ka būsi spiests pārtraukt pretoties un to pieņemt..
      Tikai tad, kad augstprātība un lepnums būs sadragāti, Tu atklāsi sevī spēku.
      Bet šis spēks nepieder Tev. Tas ir spēks, kuram piederi Tu un, kurš izpaudīsies caur Tavu ķermeni. Šis spēks ir Dievs.
      Kad Tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, – tādi brīnumi kļūst iespējami!”
      Mudži
      Zinu, nekas nav nejauši un kritika ir lieliska iespēja paskatīties uz sevi no malas, paspoguļoties un padomāt, kas tevī ir tāds, kas prasās tapt uzlabots, atzīts, pieņemts 🙂

      Publicējis 1 person

  7. Paldies, Ginta, par to, ko tu dari!!! Tavs blogs man atveras pirmais ik reizi ieslēdzot internetu. Ui cik bieži atveru, izlasu un saprotu – IR! Ir atbilde uz manām domām, jautājumiem, nu kā naglai uz galvas! Paldies, tev , ka esi!

    Like

  8. Paldies,Gintiņ, ir tik labi sākt dienu ar domu graudu, kuru kads piemeklejis, tas ir kā izvilkt dienas kārti😊, ņemot verā ka katru dienu nesanāk izlasīt, tad tas darbojas pēc izlases principa.
    Visi mēs mācāmies, lai tev piepildās tavi sapņi, nebaidies realizēt tos. 😍.

    Like

  9. Ginta, man arī ir sajūta, ka esam uz viena viļņa! Reizēm ir sasāpējuši jautājumi, kuri “žņaudz”, tad sagadās brītiņš ieskatīties šeit – redzu vai nu to kāpēc tā varētu būt, vai arī to, kas var būt atbilde. Lai vai kā, paliek vieglāk…

    Nesen saņēmu kritiku savā rakstīšanas virzienā, tagad jātiek ar to galā… Tu šeit tiec ar to galā – augot (izaugsme). Tu uzdod jautājumu par rakstīšanu, ja nebūtu sekotāju – sāku rakstīt tikai priekš sevis, jo neprotu lietas darīt ideāli, bet rakstot citiem, lai man sekotu un novērtētu, man ir jābūt diezgan ideālai (vismaz rakstot), bet es tāda neesmu nekur. Pat negribu būt!

    Izlasot šo ierakstu, domāju par drosmi rakstīt pārdomas par dzīvi. Zinu, ka man ir ko teikt! Dalīties ar to kā mana dzīve met kūleni un atklāsmēm, kas ir tikai kūleņa mešanas laikā (ja tās nepieraksta, tās aizmirstās, tās ir mirkļa atklāsmes). Redzot Tavu drosmi, domāju, ka varbūt var izvilkt kādu uzrakstīto, bet vēl neesmu nobriedusi. Tās ir atklātas apziņas plūsmas pārdomas. Pašreizējā blogā pilnīgi nav vietas… PALDIES!

    Like

    • Paldies, Zane, ka padalījies, ka atbalsti 🙂 Tad man Tev jāsaka tas pats, ko Tu saki man: Uzdrošinies, Uzticies, Ļaujies un viss būs labi. Taču zini, ka viss būs labi 🙂

      Like

  10. Es vakar izlasiju Jūsu rakstu un tad izlasiju “iemeslu”….un man nedeva mieru jautājums: kāpēc?….Jūs jau daļēji atbildējāt uz to, bet..tāpat kā kokam ir divi gali arī mums katram ir izvēle…lasīt..nelasīt…runāt..klusēt…vai pateikt savu sakāmo nepazeminot otra devumu, katram mums šai dzīvē ir savs uzdevums un katrs mēs izaugam pa savam, ejot savus līku loču ceļus…. bet lai vai kā, tomēr ir vārdi, kas aizķer kā āķis un visgrūtāk ir nesavainoties un negribot sākt taisnoties …esmu sapratusi vienu..nav jātaisnojas par to, ko dari no sirds..nekad..viss,kas nāk caur mums ar pozitīvām emocijām..ar jūtām ir mūsu..tas nevar būt “atgremojums” nekad. Man ir brīži, kad jautājumu ir tik daudz un tad nāk atbildes…un man ir prieks, ka es tās bieži gūstu caur Jūsu korektajiem tulkojumiem.. un kādēļ ir jāsit puni līdz asinīm, lai nonāktu bieži vien līdz vienkāršām atziņām, līdz kurām kāds cits jau ir nonācis? Protams, kāds teiks, ka savi puni dod lielāku mācību, varu piekrist un varu nepiekrist..katrā dzīves posmā savs…rakstiet tā kā Jūs vēlaties un nekad netaisnojieties, mēs neviens neesam ideāli un tādiem mums nav jābūt, jo tad zaudēsim savu unikalitāti…

    Like

    • Paldies, Elita. Vissmieklīgākais ir tas, ka esmu tulkojusi daudzus rakstus par taisnošanos: un zinu, ka taisnojas tikai upuris:) Un, skat, arī to var sevī atklāt. Bet tā noteikti nav “mirstamā” vaina, tas ir vēl viens darbiņš, kas jāizdara – ar mīlestību viens jānomaina ar otru. Tomēr tajā visā ir viena ļoti pozitīva lieta, ka uzdrošinājos pateikt tieši tā, kā pateicu un nešaustu sevi par to 🙂

      Like

  11. Labdien! Man patīk teiciens “strādāt ar dzimtu” tas arī savā ziņā ir ieprogramēšana. Te es varētu runāt un runāt. Jo dzimtas līnijas “likteņa matrica” norāde ne tikai uz dzimtu, te noslēpti arī mūsu sociālā attīstība, realizācija un….. Par to var runāt un runāt. Paldies kā dalāties ar rakstiem, lasot viņus rodās arī savas pārdomas. Tā savā ziņā arī karmas izdzīvošana. Lai veicas!

    Like

Atbildēt uz Kristīne Mālmane Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s