Par ezi un ledusskapi

eziits

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements