Mans iekšējais kritiķis

bailes5

Kas viņš ir?

Iekšējais kritiķis – tas ir TAS tevī, kurš kritizē, vērtē un virza uz ideāliem. Tieši viņa acīs tev jābūt ideālai sievai, mātei, draudzenei, speciālistei: tāpat tev jābūt ideālai ārienei, jāmāk pareizi sastādīt ideālas atskaites, jāprot sagatavot ideālas prezentācijas.

Viņš nedod tev iespēju un tiesības kļūdīties. Visam jābūt izdarītam ātri, pareizi un nekļūdīgi. Ja tas tā nebūs, viņš uzsāks savu mīļāko dziesmu, kas tevi satrieks pīšļos kā personību un sagraus visas tavas vēlmes un darbības. Viņš ir nežēlīgs un bieži vien arī cietsirdīgs.

Iekšējā kritiķa “darba” rezultāts ir neapmierinātība ar sevi, tiekšanās pēc nesasniedzamiem ideāliem, perfekcionisms, skrējieni konkursā “es esmu labākā”, kas prasa nenormālu enerģijas patēriņu. Un vēl skumjas, spēku zudums, gadījumā, ja esi kļūdījusies un neesi sasniegusi ideālu. Cilvēki, kuriem ir spēcīgs iekšējais kritiķis, noniecina sevi un savus sasniegumus, tajā pat laikā, ceļot uz pjedestāla tos, kurus uzskata par gudrākiem, pareizākiem un labākiem.

Kā atpazīt iekšējo kritiķi?

«Pati esi vainīga», «Varēji izdarīt labāk», «Es esmu slikta māte», «Kāda gan stulbene!», «Kam es tāda esmu vajadzīga», «Es neesmu pelnījusi…», «Man jātiecas…», «Par agru atpūsties, vēl daudz kas jāizdara…», «Nedrīkst kļūdīties», «Man jābūt veiksmīgai», «Man vienalga nesanāks», «Nelien ārā no alas» – tās visas ir viņa balsis.
Viņu atpazīt ir gan viegli, gan grūti.
Viegli atpazīt pēc kritizējošiem vārdiem, kas veltīti tev.
Grūti, tāpēc, ka šie vārdi dzīvē ir kļuvuši tik ierasti, ka patstāvīgi tos ir gandrīz neiespējami saklausīt. Tie ir kā ātri skrienoši titri parasto darāmo lietu fonā.

Kritiķis var klusēt un paslēpties zem sajūtām: ja tu bieži vaino sevi, jūties slikta, nevajadzīga, pamesta – visticamākais, tās ir viņa blēdības. Ja tu kaut ko vairāk uzzini par šīm sajūtām, kritiķis kļūst daudz runīgāks.

Vēl iekšējais kritiķis mīl salīdzināt. Protams, ne jau par labu tev. Piemēram, tu uzzini, ka draudzene ir nopirkusi māju Spānijā un brauc tur atpūsties uz visu vasaru. Bet tu, savukārt, brauc uz mammas vasarnīcu piepilsētā. Un dvēselē paliek tik pretīgi. Un iekšējā balss uzsāk savu ierasto dziesmiņu:

«Tātad draudzene ir labāka par tevi. Viņa ir gudrāka, drosmīgāka un vispār…. Bet tu vari tikai vien…».
Un kā tad realitāte, darbības novertējums, atpakaļsaite? Kritika dažkārt ir ļoti vertīga?

«Bez tās es iekritīšu dīvānā, aizvēršu acis un vispār pārtraukšu kustēties», – saka kliente. Jā, jā, tas atkal ir viņš. Kritiķis mīl maskēties ar labiem nodomiem un atgādināt par savu nozīmīgumu.
Protams, veselīga paškritika ir vajadzīga – lai nepazaudētu saikni ar realitāti un lai orientētos vidē. Veselīga tā ir tad, kad kritizē darbības, ne personību, pie kam – to dara laikus un dozēti. Jā, iekšējais kritiķis ir nozīmīgs, taču ne jau tādā daudzumā un iznīcinošā formā.

No kurienes tas rodas?

Mēs visi nākam no bērnības. Un arī kritiķis nāk no turienes. Vērtējošās un kritiskās piezīmes par mums, kuras skanēja bērnībā, tagad vienkārši ir iesēdušās galvā. Kritika bernībā varēja būt atvērta: «Tu esi nekāds», «Līkas rokas» vai arī nedaudz pietušēts «Bet, lūk, Nataša no pirmā stāva iet mūzikas skolā, zīmē, dzied un dejo».
Interesanti, ka klienti mūsu sesijās spēj izrunāt un atpazīt dažādas frāzes ar visām intonācijām, ko un kā teikuši mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes. Un pat atcerēties situācijas, kurās šīs frāzes ir izskanējušas.

Ko darīt?

1. Ievērot iekšējo kritiķi.
Tas nemaz nav tik viegli. Īpaši tad, ja kopā ar to nodzīvota visa dzīve. Labāk to darīt kopā ar speciālistu. Caur palēnināšanos, apstāšanos, sajūtām. Un, kā tikko izdzirdēsi viņa balsi, sasveicinies: «Sveiks, es tevi jau zinu!».

2. Iepazīties ar viņu.
Paņem zīmuli un papīru. Uzzīmē savu iekšējo kritiķi. Kāds viņš izskatās? Kā runā? Kādā balsī? Iedod viņam vārdu.
Tu vari dzirdēt mammas balsi, atcerēties situāciju un saprast, kā tas bija tad – bērnībā. Bet tagad tam nav nekādas nozīmes. Šeit un tagad tu esi pieaudzis cilvēks. Dažkārt ar to arī pietiek, lai šī balss kļūtu klusāka un tās ietekme mazinātos.

3. Noskaidrot tā svarīgumu.
Kam viņš tev vajadzīgs? No kā viņš tevi sargā? Vai varbūt tadā veidā viņš rūpējas par tevi? Kāds labums tev no viņa? Pieraksti savas atbildes.

4. Apzināties, ka iekšējais kritiķis ir tikai daļa tevis.
Tur, iekšā, ir vieta arī kam citam: atbalstošam, līdzcietīgam, siltam. Iespējams, tam citam balstiņa ir vārgāka un klusāka. Protams, blakus tādam stipram un visu varošam kritiķim. Tavs uzdevums ir atbalstīt savas vājākās puses, nomierināt satrakoto kritiķi. Regulēt tā aktivitāti un ļaut labajam augt, lai tā tie viens otru papildinātu.
Kā to izdarīt? Paskatīties uz savām “kļūdām” no cita skatu punkta, atrast plusus. Piemēram, nokavēji darbu – toties izgulējies. Laikā nenodevi atskaiti – toties satikies ar mīļoto un lieliski pavadīji laiku.

5. Tehnika «Bet ko es teiktu draudzenei?»
Gadījās situācija, kad tu ne tā izskatījies, ne to izdarīji, kļūdījies u.t.t. Iekšējais kritiķis uznāk uz skatuves, paņem mikrofonu un no saviem augstumiem satriec tevi. Stop! To jau tu esi dzirdējusi daudzas reizes. Pamēģini savādāk. Iedomājies, ka šī pati situācija notiek tavai labākajai draudzenei un viņa atnāk pie tevis par to pastāstīt. Ko tu viņai atbildēsi? Pieraksti! Tu viņu tāpat kritizēsi vai atbalstīsi? Un sevi?Brīnumaini, cik ļoti saudzīgi un atbalstoši mēs esam pret citiem un cik noraidoši un stingri pret sevi!!!!!!

6. Strādāt ar savām bailēm.
Kas notiks, ja tu nepaklausīsi savam iekšējam kritiķim un izdarīsi savādāk? Nāksies sastapties ar savām bailēm. No kā tu baidies? Apbēdināt sevi, vecākus, vēl kādu? Tu baidies kļūt slikta sieva, māte, saimniece, nekompetenta speciāliste? Vai vēl kaut kas? Piemēram, tu nenomazgāsi traukus vai nesakārtosi māju. Kas gan tik briesmīgs notiks? Izņemot kritiķa uzstāšanos? Nekas nenotiks! Pasaule nesagriezīsies kājām gaisā. Zeme neizies no savas orbītas, visi paliks dzīvi, neskatoties uz nemazgātajiem traukiem un neizmazgātajām grīdām.

7. Apzināmies un nostiprinām savas stiprās puses, mācamies uzticēties sev, ne kritiķim (atceramies, ka kritiķis ir tikai daļa no mums).

Šajā ziņā mums palīdz SASNIEGUMU DIENASGRĀMATA. Iekārto sev grāmatu, kurā ik vakaru ierakstīsi savus dienas sasniegumus. Tajā rakstām visu, par ko varam sevi paslavēt. «No rīta piecēlos reizē ar modinātāja zvanu – es esmu malacis!». «Divreiz piepumpējos – lepojos ar sevi!». Sāc ar mazumiņu, ievēro nianses!

8. Negaidi ātrus rezultātus.
Iekšējais kritiķis ir tas, ar ko kopā tu dzīvo visu savu dzīvi. Lai novājinātu viņa pozīcijas un pieaudzētu savas labās īpašības, ir vajadzīgs laiks. Ievēro savu kritiķi, novērtē viņa konstruktīvismu (ja tā tas ir), un dari “pa savam”. Ne tā, kā diktē viņš, bet tā, kā gribi tu.
Un tici, tā piepūle, kuru tu pieliksi darbam ar savu iekšējo kritiķi, atgriezīsies tev kā labs garastāvoklis, vieglums, pārliecinātība par sevi un savām darbībām. Savādāk nevar būt, jo tad tu varēsi uzticēties sev, savām sajūtām, savām domām un pieredzei, būt sev lielisks atbalsts. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi.
Arī darbā ar savu iekšējo kritiķi tev palīdzēs Mīlestība. Dari šo darbu ar mīlestību audzē to sevī un tev viss izdosies!

Autors: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements