Misters Endorfīns

misters endorfins

Reiz mēs ar draugu bijām devušies tālākā ceļojumā ar auto, un apstājāmies kādā ceļmalas kafejnīcā, lai kaut ko uzēstu. Draugs pasūtīja hot-dogu. Lai arī biju ļoti izbadējies, es tomēr atturējos. Populārajā Michelin reitingā šī kafejnīca noteikti būtu saņēmusi mīnus trīs zvaigznes, un man bija aizdomas, ka hot-dogus te patiešām gatavo no suņiem.

“Kā tu vari to ēst? Vai nebaidies no dzīvnieku aizsardzības biedrības?” – es pajokoju.
“Tevī nav ne kripatiņas no Mistera Endorfīna” – draugs atbildēja.
“Kas manī nav?” – es pārjautāju.
Un tā es uzzināju par Misteru Endorfīnu.
Draugam gatavoja hot-dogu un viņš stāstīja. Acīmredzot, no sākuma vajadzēja to suni noķert, tāpēc gaidīt nācās ļoti ilgi…

“Manā pirmajā darba vietā bija kāds vīriņš. Grāmatvedis. Teiksim tā – bez īpaši spilgtām pazīmēm – tādu meklēšanā neizsludināsi. Kā kode, vidējos gados. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, padomāju: fū, kāds neinteresants. Kamēr reiz izdzirdēju viņa klusos, oda dūkšanai līdzīgos smieklus. Viņš sēdēja pie sava monitora un ķiķināja. Es gāju garām un ziņkārībā ieskatījos viņa monitorā. Un tur ieraudzīju grāmatvedības atskaiti exel formātā… Un viņš par to smējās.
Tu, vecīt, vis neesi nekāds parastais, es toreiz sev teicu. Un vēl padomāju, varbūt tomēr notīt makšķeri no tāda kantora, kur grāmatvedis smejas, lasot finansu dokumentus.

Izrādījās, ka šis personāžs ir ko vērts. Viņam vienmēr viss bija lieliski. Saproti? Vienmēr!
Un, viss. Pat rudenī. Kad ikvienam normālam cilvēkam uznāk vēlēšanās ierakties dziļāk kritušajās lapās. “LIELISKI”. Nevis “normāli”. Nevis “labi”. Nevis “teicami”. Bet tieši “LIELISKI”!
Laiks viņam vienmēr bija tikai brīnišķīgs.

Reiz eju uz darbu, lietus līst kā no spaiņa, mežonīgs vējš, lietussargu rauj pa gaisu, garastāvoklis briesmīgs. Pie ieejas ofisā redzu, stāv šis pipars, līdz ceļiem ūdenī un skatās sev zem kājām, bet tur – lietus straumes līdz potītēm apskalo viņa zābakus.
Skaties, – viņš man sauc, – kā mežonīga kalnu upe, – un smaida.
Mašīna viņam – pati labākā. Reiz es tajā braucu. Braucam viņa perpetuum mobile. Ārēji tas atgādina žiguli, taču aizmugure aizdomīgi līdzinās Moskvičam-412. Kaut kāds frankenšteins.
Viņš man saka: “Vai dzirdi, kā motors skan? Burtiski kā dziesma!”
Es ieklausījos. Ja tā ir dziesma, tad tā droši vien dziedātu Stass Mihailovs vecumdienās – klepodams un slimīgi piesvilpdams.
Bet viņš nevar vien nomierināties: tak nevar pateikt, ka “meitenei” jau 30 gadu?!
Uzzinājis par “meitenes” vecumu, es palūdzu to apstādināt, jo no šejienes manas mājas atrodas rokas stiepiena attālumā. Izkāpu kaut kādā klajumā, un pēc tam stundu ar kājām gāju līdz tuvākajai metro stacijai.

Kūrorti viņam visi ir neticami lieliski.
Reiz pēc viņa rekomendācijas es devos uz Turciju. Viņš pusdienu man čivināja par labāko atpūtu dzīvē, par kosmiski skaisto viesnīcu, par pasaulē garšīgāko zviedru galdu. Stāstot, viņam pat siekala pār mutes kaktiņu notecēja. Tā es arī uzķēros.
Daudz netrūka, ka no lidmašīnas mūs būtu izmetuši ar izpletņiem virs kaut kādas nāves ielejas, kurā mēness apmirdzēta un trīs kaktusu ieskauta paceļas vientuļa viesnīca (tā kā par kosmisko viņš nebija melojis). Līdz jūrai aizkļūt var tikai sapņos, viesnīca dziļos laukos. Zviedru galds – stradniekiem un zemniekiem: cīsiņi, makaroni un bļoda ar ketčupu. Paņēmu pārlapot viņu atsauksmju grāmatu. Un, ko tu domā, tajā pēc daudziem ierakstiem krievu valodā, sākot no “dedziet elles ugunīs!” līdz pat “aizbraukšu dzimtenē, nodošu jūsu koordinātes raķešu spēkiem!”, īpaši izcelās viens ieraksts pa pus lapu: “ESMU SAJŪSMĀ!!!” Jā, tieši tā, ar trīs izsaukuma zīmēm un visiem lielajiem burtiem. Un pazīstams vārds paraksta vietā.

Tajā laikā tuvākajā mūsu ofisa apkaimē nebija pieklājīgu vietu, kur pusdienot. Nācās izmantot sabiedriskās ēdināšanas iestāžu pakalpojumus, un tur pārbaudīt savu likteni. Es vienmēr gāju pusdienās kopā ar viņu. Kāda brīnišķīga zupa, cik lieliski sagriezti burkāni, cik fantastiski kartupeļi, un garšvielas, tik dievīgas, skaitīja viņš pustumsā virs šķīvja ar dīvaina izskata šķidrumu, kas pagatavots, acīmredzami, no trauku lupatas.
Brīnišķīgs belašs! Brīnums, ne belašs, tik maiga teļa gaļa (un maigā teļa gaļa belaša iekšienē brīnumaini ieņaudējās), mīkla tāda gaisīga, sula tek straumēm un tā tālāk… Paklausies viņā un, skaties, zupa vairs neož pēc ziepēm un belašs, iekritis vēderā, pat neskrāpējas. Un, galvenais, ka pēc pusdienām kopā ar viņu, es ne reizi nesaindējos – acīmredzot, mans organisms viņa klātbūtnē izdalīja kādus brīnumainus aizsarglīdzekļus.

Un, lūk, kas ir interesanti – tā nebija nekāda maska. 100% nebija maska. Viss gluži dabiski, organiski. Viņu, kā gadu vecu bērnu ārkārtīgi priecēja dzīve. Iespējams, bērnībā viņš ar sajūsmas asarām acīs, kā Asterikss bija iekritis katlā ar burvju dziru.

Birojā mēs viņu nosaucām par Misteru Endorfīnu. Pīpētavā bieži varēja dzirdēt: kaut kā šodien ne īpaši jautri, jāaiziet ar Endorfīnu aprunāties. Misters Endorfīns, pliko pakausi spīdinādams, bija kā bāka. Un zini, kas ir pats interesantākais? Viņa ģimenīte ir gluži tāda pati, mūžīgā fenozepāma ietekmē.
Reiz viņš mani uzaicināja ciemos. Steigā es kādā tirgus būdiņā biju nopircis nepieklājīgi lētu vafeļu torti, ar kādu parasti jaunībā gājām uz randiņiem ar meitenēm. Apsēdāmies pie galda kopā ar viņa sievu un dēlu. Koka torti griežot, truli palika divi naži, viens saliecās, bet neviens tam nepievērsa nekādu uzmanību. Salikām torti pa šķīvjiem un tad tikai jautrības sākās.
Kāds brīnums! – iestenējās puika.
Kāda brīnumaina kūka! – viņam piebalsoja sieva.
Bezkaunīgie, es padomāju. Ņirgājas. Bet pēc tam verīgāk ieskatījos: nē, cilvēkiem naturāla ekstāze. Kad atvadījāmies, gandrīz vai rokas bučoja, visi trīs.”

Šajā vietā draugam atnesa hot-dogu un viņš beidza savu stāstu.
“Un, tu man jautāji, kā es šito ēdīšu, – viņš teica, – ļoti vienkārši: “ieslēgšu” Misteru Endorfīnu”.
Viņš paņēma savu hot-dogu, iekodās tajā un nočukstēja:
“Kāda apetelīga desiņa, ar tādām fantastiskām garšvielām. O, jā, te ir ne tikai vienkārši ketčups, no labākajām tomātu šķirnēm, bet arī pikantas sinepītes, tādas – nedaudz saldenas. Kāda pufīga, svaiga bulciņa….”
“Meitenīt! – es skaļi uzsaucu iestādes vadītājai, – vai var palūgt arī man vienu hot-dogu?!”
Autors: Oļegs Batluks
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu. Redz, ko nozīmē, ka pilnmēnesī salūzt dators un cilvēkam atliek laika vairāk lasīt un mazāk rakstīt:)

Advertisements