Kam no vecuma bail?

laiks23

Tā vietā, lai domātu par savu personības un dvēselisko izaugsmi, visas savas dzīves garumā mēs domājam par to, kas mūs sagaida nākotnē. Sāc baudīt brīdi šeit un tagad, jo tas ir vienīgais, kas mums patiesi ir!

Mēs melosim, ja teiksim, ka tuvojošais vecums mūs absolūti nebiedē. Šīs bailes mums visiem potē mūsdienu sabiedrība un tieši dēļ tām mēs vecumu uztveram kā nelaimi.

Šodien tas ir arī reklāmu speciāli kultivēts auglis, kas mudina mūs censties būt mūžīgi jauniem, ignorējot galveno – mūsu personības izaugsmi.

Mēs ļoti daudz uzmanības veltām savam ārējam izskatam, un brīžam aizmirstam par to, kas ir mūsos iekšā.

Gadiem nevajadzētu būt nastai, atņemot mums prieku par dzīvi. Kad svinam savu dzimšanas dienu, tas nozīmē, ka esam par gadu izauguši. Vai tu saproti, kā esi mainījies? Tu vairs neesi tas pats, kas biji iepriekš!

Dzīvo nestaidzoties, un vecums tevi nebiedēs

Reklāma, televīzija un visa informācija, ko mēs saņemam, nav vienīgais, kas mums iedveš bailes no novecošanas. Arī mūsu dzīves veids tam palīdz.

Tas gan nav nekas jauns. Viens no piemēriem ir tas, ka pirms daudziem gadiem tika uzskatīts, ka sievietei agri radīt bērnus ir normāli. Tādā veidā brīnišķīgais jaunības laiks bija daudz īsāks, kā tas ir šobrīd. Tāpēc arī apprecēties vajadzēja pēc iespējas agrāk, pretējā gadījumā tevi uzskatīja par vecmeitu.

Protams, visas šīs idejas ir palikušas pagātnē, tomēr to atbalss jūtama vēl šodien.

Vai tev ir laiks sev? Darba dēļ mums nav viegli atrast brīvu minūti, lai parūpētos par sevi, attīstītu savu iekšējo pasauli, iepazītu to, mierīgi pastaigājoties, baudītu dabu, vai vienkārši palasītu labu grāmatu.

Jau no agras bērnības mūs pieraksta visdažādākajos pulciņos, lai mēs pēc iespējas agrāk uzzinātu visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par kompetentu cilvēku.

Taču gadu gaitā nekas no tā nemainās. Mājas uzdevumi pārvēršas darba uzdevumos, un ārpusklases darbs kļūst par virsstundām.

Un pienāk laiks, kad mēs vairs nespējam priecāties par dzīvi, katru tās mirkli. Savas dienas vadām trauksmē un saspringumā, nesaprotot, kā lai paspēj padarīt visus darāmos darbus.
Vai esi kādreiz apstājies, lai padomātu, vai tev patīk tāda dzīve? Un, vispār, uz kurieni tu skrien?

Nākotne ir mūsu šodiena.

Šeit un tagad neeksistē, tas pārvēršas “rītdienā”, pilnā plānu un cerību par to, kas var arī nepiepildīties.

Mēs esam tendēti atlikt to, ko patiešām vēlējāmies, un nodarboties ar saviem esošajiem uzdevumiem. Mēs izdzenam sevi un ieslīgstam uzdevumos, kuri bieži vien nemaz nav mūsu kompetencē

Tāpēc laiks paskrien garām kā bulta. Bērnībā mes taču priecājāmies un izdzīvojām katru mirkli. Mēs nedomājām par rītdienu, bet dzīvojām šodien, tajā, kas notiek pašlaik. Visas mūsu piecas sajūtas bija koncentrētas tagadnē un dzīve pastāvīgi mūs izbrīnīja.

Iespējams, mēs kaut kur pazaudējām šo visa jaunā sajūtu, mūs “iesūca” ikdienas rutīna, kas traucē mums apstāties un ieturēt pauzi.

Taču tas nenozīmē, ka mums jāpamet viss, ko mums patīk darīt, vai arī visi savi pienākumi jāuzveļ kādam citam.

Mēs runājam par to, ka ir jāiemācās just, augt un redzēt.

Jūti, izjūti, dzīvo un audz….

Centies nedzīvot pagātnē un, vēl jo vairāk, – nedzīvot nākotnē. Centies darīt tā, kā tu darīji tad, kad biji bērns un koncentrējies tagadnei. Ja tu iemācīsies to darīt, tu aizmirsīsi, ka ir tāds “rīt” un viss – pats labākais ar tevi notiks šodien.

Tu vairs ilgi nedusmosies un ievērosi, ka esi sācis strādāt daudz produktīvāk. Tu baudīsi visu, ko dari, domāsi par to, ko jūti un elposi.

Ja tu vēlies pec darba pastaigāties, tad pastaigājies, neatsaki sev to. Ja vēlies sevi palutinat, palutini, ko gan tu gaidi?!

Mēs jau sen vairs nepamanām, kā rutīna pārvēršas par mūsu komforta zonu. Tā nospiež mūsu emocijas un padara par pelēkiem ļautiņiem.

Un tas mums nepalīdz izaugt, tas mūs nebagātina, gluži otrādi – apzog. Mēs pārvēršamies par virspusējām radībām, kļūstam pastāvīgi neapmierināti un skumji cilvēki.

Ja tu raizējies par to, ka vecums neglābjami iestājas, pārstāj domāt par to, kā tu dzīvo katru dienu. Dažkārt mums šķiet, ka laiks velkas lēni vai gluži otrādi – skrien parāk ātri, taču tas viss ir tikai mūsu uztvere. Kad stāvam rindā, tad šķiet, ka laiks kustās lēni, kad esam iemīlējušies, tad šķiet, ka laiks paskrien ļoti ātri.

Iemācies novertēt visu, ko tu dari, katru savu soli, visu, kas ar tevi notiek – savu dzīvi. Jo bailes, steiga un pavirša attieksme pret savu iekšējo līdzsvaru, liek mums baidīties no tā, par ko sapņojām bērnībā: kļūt pieaugušiem, izaugt….

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s