Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s