Ansis Jurģis Stabingis: Viss IR tik ļoti vienkārši!

Ansis Bilde

Šodien arvien vairāk sarunās, presē, intervijās izskan vārds APZINĀTĪBA. Un diez vai ir kāds, kurš nezin vārdu salikumu “šeit un tagad”. Taču procentuāli nemaz nav tik liels to cilvēku skaits, kuri dzīvo apzināti un kuriem būt šeit un tagad ir gluži pašsaprotami. Man dzīve deva iespēju satikties un par šo tēmu sarunāties ar vienu no Latvijā atzītākajiem apzinātības ekspertiem Ansi Jurģi Stabingi.

Un šī saruna lasāma jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība”

Ansis savulaik bijis psihoterapeits (eksistenciālā psihoterapija un psihoorganiskā analīze),
Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents, pasniedzējs augstskolās Latvijā un Austrijā, bet 2017. gada beigās izstājies no profesionālajām biedrībām. Pēdējos gadus praktizē, pasniedz un popularizē apzinātību.
Kādā mācību kompānijas interneta vietnē rakstītās atsauksmes par treneri Ansi:
— Ar savu stāstījumu spēj ieinteresēt klausītāju jau no paša kursa sākuma un pozitīvi, ka pielieto arī praktiskos treniņus.
— Ļoti tuvu ideālam — mierīgs, zinošs, pārliecināts, atsaucīgs.
— Vienkārši, bet ļoti trāpīgi un aizraujoši.
— Spēj noturēt dalībnieku uzmanību, ļoti vienkārši izskaidro tēmu, aizrauj ar stāstījumu un iesaista grupu.
— Cilvēcīgs. Virtuozs utt.
Es palūdzu Ansim kā apzinātības ekspertam vienkāršā valodā uzrakstīt instrukciju pavisam vienkāršam cilvēkam, kurš nolēmis turpmāk mācīties dzīvot apzināti. Viņš nosmējās un uzaicināja uz sarunu, kuras rezultātā tapa šis raksts, kas sākotnēji bija intervija.

Krāt pieredzi: garīgais tūrisms un joga

Vienkāršs cilvēks savā dzīvē krāj pieredzes. Viens krāj alus pieredzes, cits – sporta pieredzes, paskrien maratonu, pēc tam panūjo, pēc tam brauc ar riteni. It kā labāk nekā aliņu dzert, tomēr tas neved viņu tuvāk laimei.
Kamēr cilvēki meklē pieredzes fiziskajā pasaulē (ļoti daudzas garīgās prakses arī ir pieredzes fiziskajā pasaulē: iet uz jogu tāpēc, ka sāp mugura), nekas nemainās. Tās visas ir pieredzes fiziskajā pasaulē. Cilvēks meklē fizisku labsajūtu. Fiziska labsajūta, ko saņem, nodarbojoties ar jogu, neatšķiras no labsajūtas, ko gūst, dzerot alu, vai arī no labsajūtas, valkājot skaistus svārkus.
Arī garīgais tūrisms ir pieredze. Piemēram, uz Indiju, tikai atšķirība, ka parastā tūrisma ceļojuma laikā tu sēdi pludmalē, bet garīgā ceļojuma laikā tu sēdi klosterī un meditē. Viss ir gluži cilvēciski.

Garīgais ceļš

Garīgais ceļš nav ceļš dzīves apstākļu uzlabošanai. Var jau izvēlēties iet nevis pie ārsta, bet uz jogas nodarbībām, ja cilvēkam sāp mugura. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks ir kļuvis par garīgā ceļa gājēju. Tas pats attiecas arī uz citām garīgām nodarbēm — sakārtot čakras, piesaistīt vīrieti, attīrīt kanālus, iegūt spējas utt. Reizēm to sauc par garīgo ceļu, taču tā tas nav.
Garīgais ceļš ir tad, kad es nevis vienkārši uzlaboju dzīvi fiziskā pasaulē, bet ieraugu, ka IR VĒL KAUT KAS – NE FIZISKS. Kaut kas, kas stāv aiz visa fiziskā, – kaut kas cits. Un tad es saprotu, ka pasaule nesastāv tikai no šīs fiziskās dimensijas.

Līdzība ir apmēram tāda: viss mums apkārt – krēsls, galds, grāmatas – mums kalpo. Uz krēsla sēdēt ir ērtāk nekā zemē. Ir ērtāk, ja ir logi un sienas, nekā tad, ja to nav. Tas viss mums kalpo. Bet tas nav mērķis. Viss, kas ir fiziskajā plāksnē, tajā skaitā arī ķermenis, mums kalpo, bet tas nav mūsu mērķis. Cilvēki, kuri ir visapkārt, kalpo, bet tas nav mērķis — tai skaitā arī dzīvesbiedrs, bērni. Mašīna kalpo. Cilvēkam vajag mašīnu, datoru, dažādas citas lietas, vajag ģimeni, bet ir jāsaprot, ka tie visi ir rīki mūsu garīgajai izaugsmei. Tie nav mērķis.

Un tu saki: man taču ir bērni, man jāpelna iztika. Tā ir taisnība. Vajag naudu, lai būtu ēdiens. Bet risks ir sākt kalpot tam, lai tev būtu šie rīki, un uzskatīt tos par gala mērķi. Kad tu nopērc mašīnu un saki: tagad man ir mašīna un man par to jāmaksā kredīts, jāielej benzīns, riepas jāmaina, tu sāc strādāt, lai to visu nopelnītu, lai tu varētu aizbraukt no punkta A uz punktu B. Un tomēr mašīna nav nekas vairāk kā rīks. Un tieši tāpat viss šajā fiziskajā pasaulē ir RĪKS. Tas nav mērķis. Jo viss, kas ir fiziskajā pasaulē, nāk un iet, nāk un iet.

Ceļš uz apzinātību

Mums ir dots šis fiziskais ķermenis, tātad mums par to ir jārūpējas. Tas ir jāpabaro un jāapģērbj. Bet tas ir tāpat kā ar to mašīnu. Tu vari nopirkt ļoti krutu mašīnu un vergot, lai to nomaksātu, un tieši tāpat tu vari nopirkt perfektu dzīvokli, apģērbu un visu pārējo un apņemties to visu nomaksāt. Tā tu kļūsti par visas savas mantas kalpu – fiziskās pasaules kalpu. Tu nevari atļauties strādāt mazāk, jo tad tu nevarēsi visu nomaksāt. Kā dzīvot?

Tajā brīdī, kad viss ir izmēģināts, ļoti bieži cilvēki atgriežas pie saknēm – centrā vai pie sevis.
Meklējot palīdzību, daži atrod apzinātību.

Tad kas ir apzinātība?

Var teikt, ka arī apzinātības praksei ir dažādi līmeņi.
Apzinātības viens līmenis ir vienkārši psiholoģisks – kad vēlies mazināt stresu, uzlabot attiecības, savas darba spējas, ļoti vienkāršas fiziskas lietiņas, kas ir ļoti nozīmīgas ikdienā. Tas ir līdzīgi kā joga fiziskās veselības uzlabošanai. Tā ir kā pirmā klase – šajā līmenī lielākā daļa arī patērē jogu. (Piemēram: agrāk es mēdzu aizsvilties, tagad vairs ne.)
Lieliski, forši!
Tas ir tas, kur apzinātību var lietot.
Jogas skolotājs Sadhguru min lielisku piemēru:
Iedomājies, ka cilvēki neko nezina par lidmašīnām, neviens tās nav redzējis. Te pēkšņi, viņi iziet ārā un ierauga stāvam milzīgi lidmašīnu. Sākumā viņi to aplūko, bet pēc tam drosmīgākie dodas tuvāk, atver durvis, ierauga sēdekļus rindā vienu aiz otra. Izskatās pēc milzīga autobusa. Kāds iedarbina motoru, un lidmašīna sāk darboties, stūre grozās, motors rūc. Tā sāk kustēties — tiešām lielisks autobuss! Cilvēki brauc, bet pēc brīža ierauga, ka spārni traucē pārvietoties pa ielu. Ātrums palielinās, spārni sitas pret māju sienām, stabiem, un cilvēki nolemj, ka spārnus vajag nogriezt un tad ar to varēs tīri labi turpināt braukt.
Un šis skolotājs saka, ka tieši tā viņš jūtas, kad skatās, kā cilvēki izmanto jogu. Ar jogu var izdarīt daudz, daudz vairāk.
Ja cilvēks nesaprot, kam domāta lidmašīna, tas nogriež tai spārnus un brauc kā ar autobusu — un tas ir lielisks autobuss. Bet, ja cilvēks zina, kam domāta lidmašīna, un zina, cik augstu ar to var lidot, tad, ieraugot nogrieztos spārnus, viņam sirds asiņo. Un tas ir gluži tas pats, kas joga mēnešreižu cikla uzlabošanai, joga muguras ārstēšanai un joga labākam miegam.

Ar ko sākt?

Jautājums ir tikai viens, vai cilvēki ar to sāk vai beidz
Ja skatāmies pēc analoģijas kā skolā, tad šeit ir tikai divas klases: vai nu, vai nu. Vai nu fokusējamies uz ārējo un mēģinām fiziskajā pasaulē kaut ko uzlabot, un tad nav nozīmes, vai fokuss ir uz džinsenēm vai mašīnu, vai čakrām.
Tieši tā, kā ar to mašīnu – ja nav mašīnas, fiziskā dzīve ir neērtāka, tāpēc ka vajag vairāk laika, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Tieši tas pats – ja ķermenis ir nevesels, tad ir neērti. Ja tev sāp mugura, tev ir neērti. Tāpēc ir forši, ka mugura nesāp, ir forši, ka ir mašīna. Tas nenozīmē, ka ir neiespējami, bet ir neērti. Taču mašīna nav stāsts par mašīnu, un čakras nav stāsts par čakrām. Tas viss ir fiziskajā līmenī.
Taču TAS NAV VISS…

Par to, ko praktiski darīt un kam pievērst uzmanību, sākot dzīvot apzinātu dzīvi, var izlasīt žurnālā “Kā darītu Mīlestība”. Šobrīd tas nopērkams visās Jāņa Rozes un Zvaigznes ABC grāmatnīcās.
Ja man jāatbild uz jautājumu, ko man deva šī saruna, es droši varu teikt, ka pēc tās es pavisam skaidri sapratu, ka apzinātība ir arī mans ceļš un tas man ir svarīgi.

Ginta Filia-Solis
FOTO: Ramona Cēdere

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s