Frederiks Perlzs: kad tu tēlo bezpalīdzīgo, tu radi atkarību

ķermenis5

“Es daru savu, bet tu dari savu. Es dzīvoju šajā pasaulē ne tāpēc, lai atbildstu tavām gaidām. Bet tu dzīvo šajā pasaulē ne tāpēc, lai atbilstu manām gaidām. Tu esi tu un es esmu es. Un, ja mums ir sagadījies atrast vienam otru – tas ir lieliski. Ja nav – tur neko nevar darīt.”

Frederiks Solomons Perlzs ir izcils vācu, amerikāņu ārsts – psihoterapeits, psihologs, geštaltterapijas pamatlicējs. Šeit, dažas viņa domas:

1. Katru reizi, kad tu tēlo bezpalīdzīgo, tu radi atkarību, tu spēlē atkarību. Citiem vārdiem sakot, mēs padarām sevi par vergiem. Īpaši tad, ja tā ir atkarība no pašcieņas. Ja tev ir vajadzīga atzinība, uzslava, atpakaļsaite no ikviena, tad tu šo ikvienu padari par savu soģi.
2. Cilvēks labprātāk manipulēs ar citiem cilvēkiem, lai iegūtu to atbalstu, nekā pats nostāsies uz savām kājām, lai noslaucītu savu dibenu.
3. Vainas sajūta nav nekas cits, kā neizteikts pārmetums. Savukārt trauksme – nav nekas cits, kā plaisa starp “tagad” un “vēlāk”.
4. Vientulības sajūta – būt vienam plus vesela mēslu straume.
5. Tu būsi ieslodzīts, kamēr vien neizvēlēsies padoties un kļūt pats par sevi.
6. Pie psiholoģiskās izaugsmes ved esošā apzināšanās bez bēgšanas pagātnē vai nākotnē. Tagadnes izdzīvošana ikvienu mirkli ir vienīgā iespējamā reālā pieredze, noteikums, lai sajustos apmierināts, apzinātos dzīves pilnību, tāpēc ir ar atvērtu sirdi jāpieņem tā pieredze, ko tu gūsti esot šeit un tagad.
7. Trauksme ir plaisa un spriedze starp “tagad” un “tad”. Tikai cilvēku nespēja pieņemt šo spriedzi, liek viņiem plānot, mēģināt un censties nodrošināt savu nākotni.
8. Visur un vienmēr tad, kad eksistē robežas, tās tiek uztvertas vienlaicīgi gan kā kontakts, gan kā izolācija.

Cilvēks var iziet ārpus savām robežām tikai, balstoties uz savu patieso dabu, nevis ambīcijām un mākslīgiem mērķiem.

10. Briedums ir pāreja no ārējā atbalsta gaidām uz iekšējo atbalstu.

Avots: econer.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements