Attiecības kā nepanesama nasta

attiecības3

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku, nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir atkarība nevis mīlestība.

“Es dzīvoju tevis dēļ” – tā nav nekāda dāvana, bet gan nepanesama nasta, kurā ikviena brīvības izpausme tiek pieņemta kā pārkāpums un jebkuras atkāpes no noteikumiem ir aizliegtas. Tam, kura dēļ otrs dzīvo, ir ļoti sarežģīti. Tā ir atbildība no kuras ļoti gribās aizbēgt, jo pats to neesi izvēlējies, un tāpēc jūties tā, it kā tev būtu uzkrauts kaut kas milzīgs bez tavas piekrišanas.

Laimīgas var būt tikai veselīgas attiecības

Tā ir slēpta manipulācija, aiz kuras slēpjas nepateiktais: “Dari, kā es gribu, pretējā gadījumā man būs slikti, jo mana dzīve ir atkarīga no tevis.” Bet partnerim no kaut kā tāda ir sajūta, ka viņš visu laiku ir kaut ko parādā.

“Būt kopā līdz galam” – ir pārāk augsta prasība: jo neviens nezin, kā būs tālāk. Tā ir ilūzija, kas ar savu smagumu partneri piespiež pie zemes. Taču tas nebūt nenozīmē to, ka nevajag izlemt, uzņemties atbildību un precēties. To visu vajag darīt, baudot dzīvi un dabīgo laika tecējumu, notikumus, saglabājot savu brīvību un, dodot brīvību savam partnerim.

Katru dienu izvēlēties vienu un to pašu partneri, kurš izvēlas tevi ar visu tavu brīvību – tā ir vērtība. Tas ir iekšējais aicinājums nevis paradigma. Kad tu izvēlies būt attiecībās, nezinot to iznākumu – ar ko tās beigsies, tu ielaid attiecībās laimes sajūtu.

Laimei ir vajadzīga Brīvība, tai ir vajadzīgs gaiss, lai varētu elpot un attīstīties, laime nevar eksistēt stingros rāmjos “tev jādara”.

Viss iepriekš paredzētais ir bezgaršīgs un garlaicīgs. Attiecības ir telpa radošumam. Bet radošums var eksistēt tikai brīvībā. Es esmu kopā ar tevi nevis tevis deļ, bet sevis dēļ un nevis tāpec, ka man jābūt, bet tāpēc, ka izvēlos būt.

Nevienās attiecībās, lai cik brīnišķīgas tās arī nebūtu, nav iespējams paredzēt to iznākumu. Tās var izvēlēties, tās var prognozēt, bet zināt 100% nav iespējams. Tāpēc labāk jau uzreiz atrasties pozīcijā “iespējams, būs tā, bet, iespējams, pavisam savādāk”. Pieņemt jebkuru rezultātu un izbaudīt kopā ejamo ceļu.

Stingri rāmji “tā vajag”, nogalina spontanitāti un neļauj cilvēkiem gūt labsajūtu. Bet attiecības ir tā joma, kur spontanitāte ir ļoti nepieciešama. Sākumā iemācies dzīvot sevis deļ, lai ar tevi būtu tik komfortabli, ka nebūtu jāizvēlas dzīvot otra deļ.

Attiecībās var iesaistīties nepieciešamības dēļ – “es esmu tik nelaimīga, kad esmu viena, jūtos apdalīta un nepilnvertīga bez attiecībām/mīlestības/vīrieša”. Bet var attiecības iesaistīties dēļ iekšējas vajadzības attīstīties: esmu nobriedusi jaunam mijiedarbības veidam, vēlos ģimeni, bērnus, vēlos būt laimīga gan tad, kad esmu viena, gan tad, kad – pārī.
Tu dāvā vai nu kaut kā trūkumu vai pārpilnību. Prasme darīt sevi laimīgu nebūt nenozīmē, ka nebūs problēmu un partneris nepalīdzēs to risināšanā. Taču viņš to darīs ne tāpēc, ka viņam tas “jadara”, bet gan tāpēc, ka vēlas palīdzēt tās risināt.

Tas, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs tiek atņemts ne jau tāpēc, ka tā darbojas Visuma metafiziskie likumi, bet gan tāpēc, ka neviens cits nevar aizbāzt tavus iekšējos caurumus – kaut vai tāpēc, ka tu ar sevi esi visu laiku, bet otrs cilvēks – nē. Kad viņš ir blakus – labi, kad nav – sajūtas saasinās un rodas bailes viņu pazaudēt.

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir pieķeršanas nevis mīlestība.

Kad izvēlies būt attiecībās nevis aiz bailēm, nepilnvērtības sajūtas vai nelaimīgas vientulības, tad pie apvāršņa paradās īstais, piemērotais partneris un veidojas veselīgas attiecības.
Autors: © Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements