Bērni un lietas

11743000_515987508554865_7176269007565424436_n

Mazulis paņem mammu aiz rokas un ved uz durvīm. Runāt vēl neprot, taču viņa nolūks ir skaidrs: “Iesim mājās! Te ir garlaicīgi!”. Viņam ir tikai gads un divi mēneši. Vissvarīgāk viņam šobrīd ir izpētīt šo pasauli: uz smaržu, garšu, tausti, pārbaudīt uz izturību! Cik labi, ka mamma un tētis atļauj to darīt savās mājās!

Mamma atvedusi mazuli ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa. Pie viņiem ir tik interesanti – tik daudz visādu jaunu lietu! Vāzītes, salvetītes, fotogrāfijas rāmīšos, podiņi ar ziediem, pulksteņi, karotītes, lādītes…. tik daudz visa kā! Visu gribās aptaustīt – visu jauno, nepazīstamo; gribās paņemt, pakratīt, nomest uz grīdas, pagrozīt, nolaizīt, padauzīt ….

Mājās viss jau ir izpētīts, bet šeit – pavisam jauna pasaule! Mazulis paķer vāzīti, bet… vecmāmiņa pieprasa to atdot… Bet, iespējams, var paņemt salveti? Nē, nedrīkst.
Vēl viens piegājiens un, hop, rokā jau kurpju lāpstiņa. Cik lieliska manta, ar to var paklapēt pa grīdu! Bet vectētinš atņem lāpstiņu: kur gan to tagad atradīsi?!

Mazulim kļūst skumji. Viņš izdara vēl pāris nedrošus mēģinājumus, bet bez rezultātiem. Vecmāmiņa ar vectētiņu ir nepielūdzami. Lai arī viņi mazbērnu ucina un bučo, tomēr izpētīt savu māju neļauj.

Mazulis paņem mammu aiz rokas un ved uz durvīm. Runāt vēl neprot, taču viņa nolūks ir skaidrs: “Iesim mājās! Te ir garlaicīgi!”. Viņam ir tikai gads un divi mēneši. Vissvarīgāk viņam šobrīd ir izpētīt šo pasauli: uz smaržu, garšu, tausti, pārbaudīt uz izturību! Cik labi, ka mamma un tētis atļauj to darīt savas mājās!

Meitenītei gads… trīs… pieci. Skumjā meitenīte ir ielāgojusi: neko aiztikt nedrīkst!

Nometīsi! Sabojāsi! Sasmērēsi! Sasitīsi! Neaiztiec!. “Nedrīkst”, “nedrīkst”, “nedrīkst” ir ierakstīts katrā viņas šūniņā. Nedrīkst, jo viņa visu sabojās, bet mamma būs bēdīga.

Viņai nākas apspiest savu pētniecisko interesi, viņa kļūst apātiska un nomākta. Mājās ir garlaicīgi, ļoti garlaicīgi, un, jo tālāk, jo mājas arvien vairāk asociējas ar cietumu, nebrīvi, nevis ar siltu mājīgu pavardu.

Kad vecāki aiziet, meitenīte atver skapjus un izbauda aizliegto: aiztiek lietas, pārcilā, pēta. Tikai tad, kad nav uzraugu.

Mājās drīkst tikai lasīt un sapņot. Brīvība ir – tikai ne mājās. Tā ir ārā – uz ielas, viesos, pie draugiem. Pat skolā tās ir vairāk.

Pieaugusi sieviete savās pašas mājās jūtas kā cietumā… Kas tad tas? Tās taču ir savas mājas, bez mammas un tēta, kāpēc vienalga paliek nebrīves un būra sajūta?

Kāpēc no mājām gribas aiziet, aizbēgt, aizbraukt tālu projām, tur, kur ir brīvība: skatīties, aiztikt, parbaudīt šo pasauli uz sajūtām, nenogurstoši to izpētīt!

Tur, kur veikalā, viesnīcā, kafejnīcā lietas var aptaustīt, priecāties par tām, baudīt bez ierobežojumiem.

Ārpus mājas tik daudz visu ko drīkst! Dzīvot bez bailēm, ka tevi vēro, uzrauga….. Kaut kur, tikai ne mājās, lietas eksistē cilvēkam, bet ne cilvēks lietām!
Autors: Veronika Hļebova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s