Ieaudzinātā bezspēcība

sien šņores

«Es esmu upē», — saprata Ezītis un sastinga no bailēm. «Lai upe pati mani nes», — pēc brīža viņš nolēma. Un upe viņu nesa…
Ieaudzinātā bezspēcība ir tad, kad tā vietā, lai veiktu aktīvas darbības un censtos sasniegt rezultātu, cilvēks izvēlās būt pasīvs. Vienkāršiem vārdiem sakot, tā ir vēlme paslēpties gliemežnīcā un pēc tam ieraudzīt, ka viss izmainījies uz labu pats no sevis.

Bet “ieaudzinātā” tā ir tāpēc, ka šāda reakcija rodas un nostiprinās noteiktās situācijās, kad, piemēram, cilvēks daudzas reizes pēc kārtas nevar kaut ko sasniegt, un tāpēc vienkārši atsakās turpināt to darīt.
Kāda saistība tai ar bērniem, audzināšanu un apmācību?

Es nedarīšu!

– Es nemācīšos burtus! – nikni kliedz maza meitenīte un norauj pie sienas vectētiņa piesprausto lapu ar glīti sarakstīto alfabētu, – Man tie burti nav vajadzīgi!

Gadās tā, ka bērns pilnībā nevēlas sākt kaut ko darīt tikai tāpēc, ka darāmā darba apjoms un sarežģītība šķiet viņam neiespējami liela. Meitene redz pie sienas piestiprinātu plakātu ar 33 burtiem un zin, ka viņai tie visi būs jālasa, un pēc tam viņai visus tos atprasīs. Bet, kad burti būs beigušies, vecāki šūpos galvas un teiks: “Nu, lūk, atkal tu tikai A un O atcerējies!”
Kad mēs apgūstam kaut ko jaunu, labāk to darīt soli pa solim. Tas attiecas ne tikai uz mācībām, bet arī uz sadzīvistiskajām iemaņām. Un, galvenais, bērnam ir jājūt progress, jāzin, ka viņam izdodas.
Un tāpēc pieaugušajiem ir svarīgi iemācīties pamanīt pat sīkāko bērna veiksmi. No visas rindiņas viens burtiņš izdevās glīts – lieliski, malacis! No pusdienu sķīvja bērns pats izēda visus kartupeļus – lieliski, malacis! Saņemot pozitīvu atbalstu, sajūtot vecāku prieku par viņa veiksmi, bērns pats sajutīs vēlmi virzīties tālāk un iemācīties vairāk.

Neprotu!

– Dēliņ, aizsien kurpēm aukliņas!

– Es neprotu… – un bērns turpina sēdēt uz krēsla, šūpojot kājas un gaidot, kad mamma nāks un palīdzēs.

«Netraucē!», «Neaiztiec!», «Tu nevarēsi!» — mammas un tēti bieži vien paši pārtrauc savu bērnu centienus piedalīties kadā pieaugušo lietā. Bet, kā gan savādāk bērnam uzzināt, uz ko viņš ir spējīgs, ja nav pamēģinājis? No vecāku vārdiem bērns saprot, ka viņš ir maziņš un neko neprot. Un, ja reiz tā, tad nav nekādas jēgas censties!
«Neprotu» sadzīves situācijās, kā likums, rodas no tā, ka bērns netiek iesaistīts pieaugušo dzīvē.

Skaidrs, ka pieaugušajam ir daudz vieglāk sagriezt salātus pašam. Skaidrs, ka, ja bērns pats sies kurpju auklas, tas prasīs daudz vairāk laika. Bet vai ir vērts steigties?

Šis laiks taču nebūs iztērēts velti – tā bērnam būs apmācība, prasmju attīstīšana, aktīvas dzīves pozīcijas formēšana! Pietiek ar to, ka nedaudz ātrāk piecelsieties un sāksiet ģērbties, lai bērnam būtu mazliet vairāk laika, lai nebūtu viņš jāsteidzina, lai viņš pats varētu paveikt to, kas ir viņa spēkos.

Negribu!

– Es negribu šito ēst! Tas ir nelabs! – paziņo bērns, pirmo reizi ieraudzījis sacepumu.
– Bet tur taču ir tas viss, ko tu mīli: kāpostiņi, vistiņa, siers…. vienkārši viss kopā.
– Bet es negribu!
Ļoti bieži bērns atrodas jaunas situācijas priekšā, baidās sākt darīt kaut ko jaunu, tāpēc, ka viņam šķiet, ka viņš “nevarēs pamest spēli” brīdī, kad to vēlēsies. Un, ja nu sacepums ir negaršīgs, bet to visu nāksies apēst?
Te vecākiem lieti var noderēt “kontrakta metode”, kas dos bērnam iespēju kontrolēt situāciju. Piemēram, gadījumā ar nepazīstamiem ēdieniem, pietiek vienoties: “ja tu, apēdīsi gabaliņu sacepuma un  sapratīsi, ka tev tas negaršo un tu to nevēlies ēst, es šķīvi aizvākšu”.

Dodiet viņam garantiju, ka, sperot pirmo soli, viņam vienmēr saglabāsies iespēja atkāpties, ka viņš nevienam neko nav parādā. Protams, šī “kontrakta” noteikumus vecākiem nāksies stingri ievērot

Sākumā, kad pieaugušie sāk pielietot šo metodi, bērni cenšas pārbaudīt vecākus uz “izturību”, speciāli atsakās no visa (pat tad, ja viņiem tas patīk) – te nu nāksies būt pacietīgiem.
Nespēšu!

– Dēliņ, uzzīmē vecmāmiņai skaistu apsveikuma kartiņu!

– Nē… Es nespēšu… Man nesanāks…. – atbild puika, raugoties uz saviem “kopējiem”, ar mammu zīmētajiem šedevriem kvīlinga stilā.
Nepārliecinātība par saviem spēkiem rodas brīžos, kad viņš pārāk bieži sastopas ar uzdevumiem, kurus pat pie lielas vēlēšanās, nav spējīgs veikt.

Klasiskajā psiholoģiskajā eksperimentā studentiem piedāvāja sākumā “bezcerīgus” uzdevumus, kurus nebija iespējams atrisināt, bet pēc tam – parastus uzdevumus, kurus agrāk tie bija pildījuši nodarbībās.

Daudzi no viņiem, zaudējuši cerības darbā ar “bezcerīgajiem” uzdevumiem, nespēja atrisināt parastos. Tātad vajag vien dažas reizes skaidri saprast savu bezspēcību kādā situācijā, lai tālāk tā kļūtu par mūsu uzvedības normu.

Lai izgatavotu apsveikumu vecmāmiņai, pietiek ar papīru un zīmuli. Protams, krāsaina kartiņa izskatās skaistāka un oriģinālāka, taču tā paaugstināt latiņu nav nekādas vajadzības.

Ja bērns pats izrāda interesi par sarežģītiem uzdevumiem, protams, vajag dot viņam iespēju darīt un pēc tam pozitīvi novērtēt padarīto.

Šis darbs ar ieaudzināto bezspēcību ir veids, kā radīt labvēlīgu atmosfēru attiecības ar bērnu. Galvenais ir iemācīties atpazīt šos momentus un saprast bērna reakciju. Visiem bērniem ir vajadzīgs mīlošu vecāku atbalsts, kuri saprot viņu bailes, kuri neapspiedīs viņu vēlmes, un kuri ir gatavi pacietīgi palīdzēt viņiem kļūt patstāvīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem.

Autors: Sergejs Porhomenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s