Par komforta zonu, ciešanām un ieradumiem

ciešanas3212

Kāpēc cilvēks pastāvīgi cieš? Atbilde ir vienkārša – viņš grib ciest.
Es, protams, runāju par ciešanām “uz līdzenas vietas”. Kurš meklē, tas vienmēr atradīs. Vēl jo vairāk, tāds cilvēks, kuram prasme ciest ir attīstīta jau no bērnības un ieslēdzas automātiski.
Ir ļoti svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc tāds cilvēks grib ciest?

Te ir vērts atgriezties pie jautājuma par komforta zonu.
Šis termins ir diezgan plaši izplatīts, taču daudzi to saprot nepareizi, un te vainojams ir vārdiņš “komforts”. Pēc idejas tas nozīmē ērtības, kaut ko labu un patīkamu.

Kaut gan patiesībā, vārdu salikums “komforta zona” apzīmē situāciju, kura tev ir ierasta un kurā tu zini, kā rīkoties. Un tas nenozīmē, ka komforta zonā noteikti ir ērti un patīkami, drīzāk – gluži pretēji.

Filmās par karu ļoti bieži ir redzama tāda epizode: cilvēki tik ļoti pierod pie kara trokšņa – šāvieniem un sprādzieniem, ka trauksmi izsauc ne tik daudz kara troksnis, cik brīži, kad iestājas klusums. Klusums ir tik neierasts un sola nezināmas nepatikšanas. Cilvēkiem šajos apstākļos kauja ir ierastāk un komfortablāk par klusumu.

Ja cilvēks ir audzis smagos apstākļos, saskāries ar presingu no vecāku puses, ir bijusi agresīva vide, viņš ir juties nevienam nevajadzīgs, nemīlēts un pārdzīvojis vēl dažādus nepatīkamus momentus, tad ar laiku viņam šie pārdzīvojumi un ciešanas kļūst par normu. Viņš ir pieradis pārdzīvot. Viņam ir “labi” brīžos, kad ir “slikti”, un ne jau tāpēc, ka viņam patiešām ir labi, bet tāpēc, ka tā ir pierasti. Tā ir viņa komforta zona.

Ikviens cilvēks tiecas uz to, kas viņam ir ierasts un saprotams, uz savu “komforta zonu”. Ja komforta zona ir ciešanas, tad viņš noteikti atradīs veidu kā ciest. Un viņš meklē dažādus veidus kā nonākt ierastajā vidē.

Līdztekus viņš izvairās no situācijām, kurās viņam varētu būt patiesi labi, komfortabli un patīkami. Kāpēc?

Tāpēc, ka “īstais labi” atrodas ārpus komforta zonas.

Kad cilvēkam ir patiesi labi, vinš nezin, ko ar šo “labi” iesākt, viņš vienkārši pie tā nav pieradis. Tas izraisa trauksmi un spriedzi, kas pakāpeniski pieaug. Reāli komfortabls stāvoklis ir tik neierasts, tik nesaprotams, un nav skaidrs, ko ar to iesākt. Trauksme rada domas par to, ka tas viss nenotiek tāpat vien, ka reiz tas tomēr beigsies, un atkal viņu piemeklēs kada liksta.

Un kā izvairīties no kaut kā nezināma slikta? Gluži vienkārša formula: lai nenotiktu nekas nezināmi slikts, vajag lai notiktu kaut kas ierasti slikts – tas, pie kā tu esi pieradis, zini, kā tādā situācijā rīkoties, kā justies – tas ir lieliski atstrādāts un labi ieeļļots mehānisms.

Tālāk jau ieslēdzas individuālie iestatījumi, kas palīdz atgriezties savā ierastajā komforta zonā:
1. Var atcerēties bērnības aizvainojumus.
Kāpēc cilvēks nevēlas atlaist pagātni? Tāpēc, ka vienmēr ir iespēja to atcerēties un “aizripināties” savās ierastajās ciešanās. Viņš jautās: kā man atlaist pagātni, taču patiesībā viņš to nemaz nevēlas atlaist, jo viņam tas ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj atrasties tur, kur ir ērti – savā komforta zonā.

2. Var organizēt savu dzīvi tā, lai pastāvīgi izjustu ciešanas.
Piemēram: piespiest bērnam darīt to, ko viņš nevēlas, lai izpilda vienmuļu neinteresantu darbu. Viņš pārdzīvoja, sajutās nelaimīgs un šis stāvoklis kļuva par tik neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu, ka tad, kad viņš ir jau pieaudzis, viņš pats atrod sev monotonu, neinteresantu, zemi apmaksātu rutīnas darbu. Šis darbs nenes ne garīgu, ne morālu, ne materiālu labmu, taču ļauj uzturēt ierasto emocionālo stāvokli. Protams, periodiski cilvēks meklēs izeju no šīs situācijas, taču vienalga atgriezīsies tur, kur viņam ir ērti, savā komforta zonā. Kaut gan objektīvi skatoties – iespējas izmainīt situāciju ir katram.

3. Var atrast partneri, kurš uzņemsies “ciešanu ģeneratora” lomu – tas ļaus ilgstoši atrasties savā komforta zonā. Šajā gadījumā tie partneri, kuri nav gatavi uzņemties sadista lomu, ir absolūti neinteresanti. Nav skaidrs, ko ar tādiem darīt.

4. Ir vēl viens lielisks variants – nodarboties ar paššaustīšanu.
Pieķerties kādam maznozīmīgam sīkumam, pēc tam iegremdēties atmiņās un – lūk, viņa – tava mīļā komforta zona – pārdzīvojumi un ciešanas!

Cilvēki atrod milzum daudz veidu, kā ciest. Ir svarīgi saprast šo mehānismu un iemācīties to kontrolēt. Te lieti noder tāds instruments, kā dienasgrāmata retrospektīvajai analīzei. Bet “cietējiem” (ja viņi vēlas ko mainīt) ir jasaprot, ka viss, uz ko viņi tiecas savā apziņā – tuvas attiecības, interesants, radošs darbs, patīkama komunikācija, iekšējais miers – tas viss atrodas ārpus komforta zonas. Savukārt zemapziņa cenšas ievilkt atpakaļ ierastajās ciešanās.
Tāpēc, to saprotot, ir ļoti svarīgi pārstāt gūt baudu no ciešanām un iemācīties gūt labsajūtu no intereses, prieka un tuvības.
Objektīvi – vairumam cilvēku nav iemeslu ciešanām.
Subjektīvi – nevajag meklēt šos iemeslus.

Autors: digitall-angell
Avots: https://rodoswet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements