Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements