Viens no veidiem kā satikt savu mīlestību: neko īpaši nemeklēt

laulibas dzive

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj, Lāpa. Tā nav tada, kada bija pašā sākumā, un neviens nezin, kāda tā izskatīsies pašās beigās. Lai to saglabātu, ir jābūt vai nu mega aktīvam vai mega viedam.

Ieturēt pauzi…

Satji Das treniņos ir diezgan populāra rekomendācija, kas attiecas uz distancēšanos. Viņš apstiprina, ka, ja dzīve divatā vairs nav prieks, un konflikti ir kļuvuši īpaši asi, ir zudusi uzticēšanās, ir jāietur pauze, kaut uz pusgadu. Padomāt, apsvērt, sajust sevi, jo “lielais ir pamanāms no attāluma”.

Kaut ko līdzīgu mēs praktizējam ar vīru. Pirmajā kopdzīves gadā, kad nespejām tikt galā ar pagātni, kas uzstājīgi līda tagadnē, mēs nolēmām padzīvot atsevišķi. Turpinājām dzīvot uz vienas ielas, tikai viņš dzīvoja pašā ielas sākumā, es – ielas galā. Viņš astotajā stāvā savā ierastajā dzīvoklī ar sarkaniem dīvāniem un minjonu kolekciju, bet es – divdesmit ceturtajā, svešā. Tajā nebija balkonu un nācās sēdēt uz palodzes un skaitīt vārnas un lidmašīnas.

Ceturtajā šķirtības mēnesī mēs sākām palikt viens pie otra pa nakti. Piektajā manās mājās jau iedzīvojas viņa skuveklis, odekolons un minjons Bobs. Bet sestajā mēs draudzīgi pakojām čemodānus, viskija glāzes, gultas segas un siksnu kolekciju. Izsaucām kravas busu.

Pāris, ar kuriem draudzējas mani vecāki, šķīrās un precējās piecas reizes. Abi temperamentīgi, gluži kā itāļi, viņi ātri viens no otra piekusa, un tad demonstratīvi pakoja savus čemodānus. Pēc pusgada uz ceļiem izlūdzās piedošanu un atkal skrēja uz zagsu. Tā arī nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pateicoties pauzēm un distancei.

Ļoti bieži, lai ieraudzītu to, ka mīlestība ir, taču tā ir apaugusi ar pretenzijām, kā koks ar sūnām, vienīgā izeja ir pašķirties. Lielākai daļai pāru tās ir kopdzīves beigas, tāpēc, ka pat divu trolejbusa pieturu attālumā, noskaidrojas, ka no jūtām palicis vien sauja pelnu. Trešdaļai šī distancēšanās nāk par labu viņu laulībai.

Man ir savs savdabīgs lakmusa papīrītis, kas parāda to, cik stipra ir pievilkšanās.

Ja mēs ar draugu strīdējāmies un nesarunājāmies divas nedēļas, un man šajā laikā nekas nesāpēja, nevilka un nebija skumji, tātad starp mums nav nekādas saiknes. Draudzene apstiprināja man šo teoriju. Atzinās, ka vēl joprojām ļoti slimīgi uztver vīra komendējumus. Jau trešajā dienā sāk ostīt viņa kreklus, bet piektajā – traucas pie vina uz Bostonu vai Liverpūli.
Tā kā mīlestība nav nekāda maģiskā substance. Līdz galam neizzināta un neizprasta. Neviens nezin tās kodu, šifru un kārtas nummuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
Tāpēc viens no veidiem to satikt, ir – īpaši nemeklēt.
Un viens no glābiņiem – nekādā gadījumā neaizslēgt laulības būrīša durvis.

Autors: Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements