Vecāku gudrības

Jpeg

Gadiem ejot, kļūst saprotami tādi vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt, šķiet, labāk būtu nesaprast.  Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības spēj izveidot gudrību, vajag vien paspēlēties ar zemtekstiem. Piemēram, man kļuva skaidri daži manu vecāku izteicieni, kuri agrāk šķita vien slinkas atrunas vai atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies
Uz maniem centieniem mācīt viņu dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja ar “nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies”. Manos 10, 15, pat 20 gados, man tas šķita negodīgs trumpis. Kaut kas līdzīgs džokerim ar nosaukumu “nodzīvo tik, cik es”, kuru no kāršu kavas parasti izvelk cilvēks, kurš nav spējīgs mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nespēsim konkurēt!
Tagad, kad esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka, lai nopelnītu šo džokeri, ir ļoti ilgi un smagi jāstrādā. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudros piedspadsmitgadnieku padomus, mācīties audzināt bērnus pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuriem es esmu izmēģinājumu trusis, vai pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es padomu nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi apstādinās
Šī frāze man šķita bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?
Ar savām, realitātei neatbilstošajām idejām, fantāzijām, ilūzijām un centieniem izmainīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs apskaidro. Vai pret kādu, kas apskaidro. Un, jo mēs esam spēcīgāki, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja tie nebūs vecaki vai apstākļi, tad mums nāksies atdurties vēl pret kaut ko. Kā tautā saka, jo “krutāks” džips, jo tālāk nākas skriet pēc traktora. Es esmu ļoti “kruts” džips, un tāpēc no džungļiem, kuros biju iebraukusi, pēc traktora nācās skriet ļoti tālu.

Citu vecāku tev nebūs
Tā mani vecāki atbildēja uz visiem maniem centieniem viņus izmainīt. Tad man šķita, ka es tomēr atradīšu kādus – labākus: pasniedzējus mūzikas skolā, vadītājus darbā, vai kādu slavenu indiešu guru. Tā iegūšu sev tos ideālos vecākus, kuri mani mīlēs pareizi, tā kā man to vajag.
Protams, es satiku ļoti daudz labus cilvēkus, taču, lai cik arī meklētu, neatradu nevienu, kurš būtu gatavs mani vēlreiz radīt, izņemot šos te divus – neprātīgos.

Dažkārt ir neciešami. Es taču zinu, kādi viņi būtu varējuši būt! Redzu potenciālu, kļūdas. Bet viņi mani neklausa! Un es aizmirstu, ka tad, kad es viņiem piedzimu, viņiem nācās mācīties pazemību.

Un viņiem pašiem taču arī no malas labāk ir redzams. Cita bērna arī viņiem nebūs, un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, beidzot taču kļūsti pieaugusi!
Šī frāze man šķita absolūti bezatbildīga. Kā tad tā! Kā es varu ātrāk pieaugt, ja mans tēvs par mani pienācīgi nerūpējas! Kā gan var, mani neatbalstot, prasīt, lai es pieaugu?!
Dzīve mums dod ļoti daudz dažādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un citu ierīču, lai mēs ātrāk pieaugtu.
To ir pietiekami daudz, lai mēs nonāktu kaut kādā noteiktā vecumā un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba mani piedzemdējot, izaudzinot, un es izdarīju otru pusi, un beidzot pieaugu. Pateicos jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”.

Es esmu nodzīvojusi dzīvi…
«Es esmu nodzīvojusi dzīvi! Ko tu man vari iemācīt?»
Šī frāze man šķita kā iesīkstējušu cilvēku taisnošanās par to, ka garām palaisti visi svarīgie vilcieni. Tagad, kad man ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme.

Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un nekā savādāk.

Ikviena pieauguša cilveka personība, lai kas viņš arī būtu, kaut vislielākais neveiksminieks, vienmēr būs kaut kas grandiozāks par to, kas ir jaunajam. Veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais uz to brīdi, kas nozīmē to, ka tas ir pats labākais mums.
Kaut gan, arī no jaunajiem ļoti daudz ko var iemacīties.

Būs tev sava dzīve…
Tiešām! Līst sveša dzīvē tas ir tas pats, kas ievest kartību sveša virtuvē. Ej savējā, un ieved tur kārtību! Paskatīsimies, kā tev tas izdosies! Taču sākumā, starp citu, tā sava virtuve ir jāizveido.

Pieņemsim visnesāpīgāko lēmumu
Pats visnesāpīgakais lēmums – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu mēs pieņemsim, rēta paliks vienalga, un ik pa brīdim tā asiņos. Vienkārši, vienā gadījumā tā asiņos mazāk, kā otrā. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var izvēlēties mazāk sāpīgo lēmumu. Tā mēdz būt, kad vecāki šķiras. Jebkurā gadījumā, tā ir bērnam skola nākotnei, kuras rezultātā viņš iegūs savu gudrību un pieredzi.

Es tev neesmu nekāda draudzene
Draudzenes un vecāku lomas ļoti atšķiras. Vecāks nevar vienmēr būt līdzvērtīgs draugam. Ikvienā bērna vecumā, viņa paša mieram un drošībai, vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un gudrākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, izbeigt draudzību. Bet vecāki pilda savu lomu, un nedrīkst ar savu rīcību atņemt bērnam stabilitātes sistēmu. Tāpēc daudzās situācijās viņiem jābūt kaut kur stabilākiem un stingrākiem.

Tā nav tava darīšana
Kad bērni jaucās vecāku darīšanās, tās nav bērnu darīšanas. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu darīšanas, kas atbilst viņa vecumam.
Tāpec lēmumus par vecāku šķiršanos, grūtniecības saglabāšanu, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo, pieņem vecāki, ne bērni. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību vecāku vietā, ir jāatgriež atpakaļ bērna pozīcijā, lai viņi nepārlektu sev atbilstošos bērna attīstības etapus, jo ļoti daudz kas no tā, kas notiek mūsu vecku dzīvē, nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Foto: no Gintas ģimenes arhīva 1983. gads Cēsu 2. astoņgadīgās skolas izlaidums
Mīļo Mammīt, Tev tomēr ir taisnība! 🙂

Advertisements