Cilvēki, kuri baidās…

rožu ziedlapiņas7

Cilvēki, kuri pārāk baidās no nāves, sāk baidīties arī no dzīves. Tad viņi uzkrāj mantu: lielu pili, lielu mašīnu, miljoniem dolāru, rūpiju, to un citu, lietas, kas ir nemirstīgas. Rūpija ir vairāk nemirstīga kā roze.
Viņi neuztraucas par rozēm, viņi turpina uzkrāt tikai rūpijas.
Rūpija nekad nemirst, tā ir gandrīz nemirstīga, bet roze… No rīta tā bija vēl dzīva, bet vakarā viņas vairs nav. Viņi sāk baidīties no rozēm, viņi uz tām neskatās. Vai arī dažkārt, kad rodas tāda vēlēšanas, viņi pērk plastmasas ziedus. Tie ir labi. Ar tiem tu vari justies nepiespiesti, jo tie dod tev nemirstības ilūziju. Tie var būt ar tevi mūžīgi un nebeidzami. Īsta roze –  no rīta tā ir tik ļoti dzīva, bet tuvāk vakaram, tās vairs nav, ziedlapiņas ir nobirušas, un tā ir atgriezusies pie sava pirmavota.
Tā nāk no zemes, kādu laiku zied, sūta savu aromātu pasaulei… Pēc tam tās misija ir izpildīta, vēstījums nodots, un tā klusi krīt uz zemes un izgaist, bez nevienas asaras, bez mazākās cīņas.

Vai esi redzējis kā ziedlapiņas krīt uz zemes? Cik skaisti tās krīt, nepieķeroties, ne uz mirkli nemēģinot kaut kur aizķerties. Vienkārši uzpūš vējš, un viss ziediņš aiziet zemē, atgriežas pie pirmavota.
Cilvēks, kurš baidās no nāves, baidīsies arī no dzīves, baidīsies no mīlestības, jo arī mīlestība ir ziediņš, Mīlestība nav rūpija.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements