Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s