Kad saplīst krelles

krelles1

Es esmu nogurusi baidīties un izgāzt savas dusmas uz savu bērnu atkal un atkal.
Taču es vēlos šo sajūtu atcerēties.
Mans dēls nemitīgi kaut ko prasīja – multfilmu, sausiņu, lai es runāju robota balsī, atkal multfilmu, uzkāpt otrajā stāvā, atgriezt krānu vannasistabā, aizgriezt to, spēlēties, spēlēties un atkal spēlēties. Viņš staigāja šurpu turpu un raustīja mani aiz drēbēm, un, nesagaidot atbildi, daudzas reizes pēc kārtas uzdeva vienu un to pašu jautājumu.

Man vajadzēja gatavot pusdienas, pārģērbties, atbildēt uz telefona zvaniem, saplānot dienu tā, lai neko nenokavētu, un domāt par to, kur ņemt naudu visiem rēķiniem.

Un es “norāvos” – kārtējo reizi. Sakliedzu uz viņu.
Aizgāju savā istabā lai izraudātos – no bezspēcības un kauna.
Klausos, virtuvē klusums. Tikai karote brīžam atsitas pret šķīvja malu. Putra droši vien jau sen ir atdzisusi. Mans nabaga puika, asaras rijot, ēd. Bērns, kurš ne pie kā nav vainīgs.

Pēc tam kaut kas nograb, un uzreiz atskan raudas. Es skrienu skatīties, kas noticis. Es gan netaisījos nekur skriet, jo tikko biju atstājusi raudošu bērnu vienu ar viņa bēdām, un pati aizgājusi pārdzīvot savējās. Bet, dzirdot, kā viņš raud, es skrienu. Es vēl nezinu, ko darīšu – atkal rāšos vai mierināšu. Vēl nezinu.

Dēls bija saplēsis manas krelles, kas karājās virtuvē pie sienas. Kulaciņā sažņaudzis divas bumbiņas, un šausmās raud, jo iedomājas, kā es bāršos. Pats sarāvies, sarkst un bālē, jo no bailēm nevar pat paelpot.

Viņš kliedz caur asarām: “Es netīšām, es negribēju, tu bārsies, mammu, bet es netīšāmi!”

Mans bērns ir kosmiski vientuļš, viņam nav uz ko paļauties. Tikpat vientuļa es biju pirms pāris minūtēm. Viņu, tāpat kā mani pirms mirkļa, nekas nespēj nomierināt, izņemot mani pašu.

Es redzu, kā apskauju viņu, kā maigi un mierīgi skan mana balss. Es nepārstāju viņam teikt, ka es nedusmojos, ka nebāršu viņu, ka palīdzēšu savākt visas pērlītes, un mēs kopā iesim meklēt aukliņu, lai savērtu tās atpakaļ. Un es viņam stāstīšu, cik bieži pati kaut ko saplēšu un, ka tas nav nekas briesmīgs.

Un ar katru brīdi mana sirds, kas no dusmām un bailēm kļuvusi gluži melna, sāks atjaunoties. Un atkal kļūs tada, kāda tā bijusi jau no dzimšanas.

Es esmu piekususi un ļoti baidos. Es ļoti baidos, ka izgāzīšu savas dusmas atkal un atkal.
Un es gribu to atcerēties.

Atcerēties, kāda dziļa kustība notiek manī tad, kad izbirst krelles. Atcerēties brīdi, kad pērlītes, krītot pieskaras zemei un paripo zem krēsla. Brīdi, kad gatavojos kliegt uz savu bērnu. Brīdi, kad izvēlos to nedarīt.
Kad apskauju viņu un maigi saku: “Ar tevi viss ir kārtībā”.

Ar mani nav, bet ar tevi, mans mazais, viss ir kārtībā.
Marija Rožkova
Tulkoja: Ginta FS

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s