Mēs viens otram atdodam pašu dārgāko – daļiņu savas dzīves

mīlestība7

Ko viens cilvēks dod otram cilvēkam?
Viņš dod sevi, pašu dārgāko no tā, kas viņam ir – daļiņu savas dzīves. Taču to nevajag saprast burtiski. Viņš dod otram savu dzīvības enerģiju, savu prieku, savu interesi, savu sapratni, savas zināšanas, savu humoru, savas skumjas – visu pieredzi un visas viņa garīgās bagātības izpausmes.
Un tā viņš bagātina otru cilvēku, vairojot viņa radošo enerģiju un spēju dzīvot.
Viņš to atdod ne tāpēc, lai saņemtu kaut ko pretī. Nesavtīga došana pašam devējam ir bauda.
Dodot, viņš otrā cilvēkā izraisa vēlmi labestību atdot atpakaļ, kura savukārt, atgriezusies kā labestības enerģija, padara pašu devēju dvēselē bagātāku. Došana mudina otru cilvēku arī kļūt dodošam, un tā viņi abi pavairo prieku savā dzīvē. Sevis dāvāšanā ir tas spēks, kas rada mīlestību, savukārt bezspēks ir neiespējamība radīt mīlestību.
Šo domu ļoti skaisti apzīmēja Kārlis Markss.
​​​​​​​”Iedomājieties, viņš teica, cilvēku kā cilvēku, un viņa attieksmi pret pasauli kā cilvēcisku attieksmi, un tikai šajā gadījumā jūs varat iemainīt mīlestību tikai pret mīlestību, uzticēšanos pret uzticēšanos, un tā tālāk. Ja jūs vēlaties baudīt mākslu, jums jābūt mākslinieciski izglītotam cilvēkam. Ja jūs vēlaties ietekmēt cilvēkus, jums jābūt patiesi spējīgam iedvesmot viņus. Katrai no jūsu attieksmēm pret cilvēku un dabu jābūt noteiktai, atbilstošai jūsu gribas objektam, jūsu individuālās dzīves izpausmei. Ja jūs mīlat, neiz­raisot pretmīlu, tas ir, ja jūsu mīlestība kā tāda nerada mīlestību, ja jūs kā mīlošs cilvēks, kā dzīves izteiksmes līdzeklis nepārvēršat pats sevi par mīlamu cilvēku, tad jūsu mīlestība ir impotenta, tā ir neveiksme.
Ērihs Fromms “Mīlestības māksla”

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements