Sirdsapziņa

sirdsapziņa

Dažkārt apvainos cilvēku un viņš neko neteiks.
Ies savu ceļu, varbūt apraudāsies, kad neviens neredzēs. Taču neatbildēs un neatriebsies.
Kā guvernante, kurai nesamaksāja algu. Vai kā slims kazaks stepē, kurš satika saimnieku, braucam karietē, un palūdza maizes riecienu. Un viņam to neiedeva.
Guvernante klusiņām sakravāja savu iedzīvi un aizbrauca. Kazaks nopūtās un devas tālāk.

Un tas, kuru apvainoja, kuram nesamaksāja, atņēma prieku vai maizes gabalu, arī vienkārši aizies. Un sev līdzi aiznesīs laimi, veselību, labklājību… Protams, ne jau speciāli. Bet tā sanāk.
Un saimnieks ilgi brauca un stepē meklēja slimo kazaku. Bet kundze, kura nesamaksāja guvernantei, arī to meklēja, pēc tam, kad viņu piemeklēja virkne smagu pārdzīvojumu – un nevarēja atrast. Tā kā nevajag apvainot tos, kuri nevar atbildēt un vienkārši aiziet, laipni atvadījušies. Un neatgādina pāridarījumus, un nealkst atriebības, un neprasa nesamaksāto algu vai neiedoto maizes riecienu. Un sazin kāpēc tad, kad tādus cilvēkus apvaino, sekas ir ļoti bēdīgas. Un diez vai tas ir Dieva sods – kaut gan, var būt arī tā. Sirdsapziņa ir Dieva dota. Un pat tad, ja cilvēks to nedzird, tā viņu sodīs. Kā slimība vai zaudējumi.
Nevajag apvainot cilvēkus. Izmantot tos, pažēlot gabaliņu maizes, ņirgāties – nav vērts. Tieši labestīgos nevajag apvainot. Kuri nevar atbildēt – to vietā atbildēt var kāds cits… Neredzams, bet ļoti spēcīgs.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements