Ja nu kādam ir jāmainās…

divi celi6

Iedomājies tādu skatu: pacients atnāk pie ārsta un sūdzas par sāpēm. Bet ārsts viņam atbild: “Labi, es visu sapratu. Ziniet, ko es izdarīšu? Es izrakstīšu zāles jūsu kaimiņam”. “Pateicos jums, – priecājas slimais, – kāreiz tas mani izārstēs”. Absurds? Bet mēs visi uzvedamies tieši tā. Gulošajam vienmēr šķiet, ka viņa dzīve kļūs vieglāka, ja apkārtējie mainīsies. Tu ciet tikai tāpēc, ka guli:  un tomēr domā: “Cik labi būtu, ja, lūk, tas cilvēks izmainītos, ja mans kaimiņš, priekšnieks, sieva pēkšņi izmainītos”.

Mēs ļoti vēlamies, lai cilvēki mums apkārt mainītos – lūk tad mums viss dzīvē sakārtotos! Taču, vai esi domājis, kādu labumu tev dos izmaiņas tava vīra vai sievas raksturā? Tu pats taču paliksi tik pat viegli ievainojams, kā agrāk, – un gluži kā idiots; tu turpini gulēt. Ja nu kādam ir jāmainās, tad, pirmkārt, tas esi tu pats. Un ārstēties arī vajag tieši tev. Ar mani viss ir kārtībā, jo arī ar pasauli viss ir kārtībā – tu saki. Kļūdies! Ar pasauli viss ir kārtībā, jo ar mani viss ir kārtībā. Tā runā zinātāji.
Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements