Kāpēc nevajag būt “īstam vīrietim”?

ists virietis1

Vīrietis ir tāds pats cilvēks kā sieviete. Un viņam, tāpat kā sievietei, ir vispārcilvēciskās problēmas: šaubas, bailes, kompleksi, nepārliecinatība, apātija un deprasija.

Bet ir atsevišķas dzīmumu problēmas, kas sastītas ar vīriešu kompleksiem. Mazs “vīrišķais lepnums” , mazs augums, maza maksātspēja. Vīrieti var nomocīt tas, ka viņš neko nav sasniedzis, nav nopelnījis lielu naudu. Piemēram, sieviete bez finansēm, viticamākais, nešaustīs sevi, bet vīrietis – šaustīs.
Vēl vairāk, vīrietis atrodas nemitīgā sāncensībā ar citiem vīriešiem. Tas viņā ir ielikts tīri bioloģiski. Viņš uzskata, ka viņam jābūt gudrākam un stiprākam par citiem. Bet tas tā nav. Tas palielina vīrieša kompleksus un nepārliecinātību par sevi.

Vēl viena tipiska problēma: bērnībā zēniem iedveš domu, ka viss, kas ir saistīts ar jūtām ir nosodāms un slēpjams. Saka: tu taču neesi skuķis, vīrieši neraud, viņi paši risina savas problēmas – un tā tālāk.

Un sekas tam ir tādas, ka vīrieši, daudz retāk kā sievietes, apmeklē psihologus, uzskatot, ka tā ir vājuma pazīme — «Es esmu vecis, es pats tikšu ar to galā». Taču tad, kad jums sāp zobs, jūs ejat pie zobārsta? Vai arī ejat sev nopirkt bormašīnu? Vai, piemēram, ja esat salauzis kāju – jūs taču esat vīrietis, un neiesiet pie ārsta kā “bāba”, lai tas uzliek ģipsi? Paņēmāt dēlīti, piesējat pie kājas, apsējāt ar saiti un labi, gan jau viss saaugs. Es pat nerunāju par citām slimībām, piemēram vīrusu infekcijām, — īsts vecis ņem lāpstu un bliež tieši pa slimībām, un nestaigā kā pēdējā lupata “pa ārstiem”.
Patiesībā vīriešiem ir ne mazāk iemeslu apmeklēt psihologu, kā sievietēm. Arī uz mūsu tiešo ēteru vīrieši zvana mazāk kā sievietes, un retāk lutina mani ar komentāriem. Taču, spriežot pec vēstuļu daudzuma, kuras saņemu, var saprast, ka, neticēsiet, bet vīriešiem arī ir jautājumi psihologam.
Un personīgi es uzskatu, ka tad, kad vīrietis tos risina, vēršoties pie speciālista – tā arī ir patiesā viņa spēka izpausme. Bet, ja viņš dzīvo depresijā vai atkarībā, uzskatot, ka “tas pats atkritīs, jo es taču esmu vecis” – tas ir stāsts par vājumu. Un tas pierāda to, ka jūs apkārtējo viedokli stādāt augstāk par savām vajadzībām. Un es paskaidrošu, kāpēc.

No kurienes rodas «должен»

Vairums vīriešu kompleksu nāk no bērnības. No leģendas, kas vēsta, ka vīrietis neraud, ka vīrietim jādzīvo ar vārdu «должен» pierē iecirstu. Tāda pieeja zēnu audzināšanai rada veselu lērumu psiholoģisko problēmu pieaugušiem vīriešiem. Vecāki ir parūpējušies par fasādi, bet ne par saturu. Mācīt zēnam noklusēt problēmas, sakost zobus un dzīvot tālāk – tas nenozīmē “būt vīrietim”, tas nozīmē “izskatīties kā vīrietim”. Sajūtiet atšķirību?
Rezultātā vairumam vīriešu, izaugot, ir melīgā parādnieka sajūta, un absolūti kļūdains priekšstats par vīrieša uzvedību. Nu un, protams, pilnīga neiespējamība kaut ko šajā sakarā darīt, izņemot sākt dzert vai caurām naktīm spēlēt datorspēles.

Vīrieši, jums nevienam nekas nav jāpierāda. Galu galā, visiem uz mums nospļauties. Visi ir nodarbināti paši ar sevi.
Tad rodas jautājums: kā tad man būt īstam vīrietim? Atbilde ir gluži vienkārša: dzīvo tā, kā vēlies. Pieņem savus patstāvīgos lēmumus un atbildi par tiem. Dari to, kas tev patīk, pelni naudu ar to, kas tev patīk, un neskaties citiem mutē.
Necenties sevi pielāgot sabiedrības stereotipiem.
Bet tad, kad tu dzīvo, skatoties uz citiem, un klausoties citu viedokļos – domājot, vai viņi manī redz vīrieti vai neredz – tā jau ir zema pašapziņa. Tā ir atkarība no citu viedokļiem.

Īstam vīrietim ir gluži vienaldzīgi, ko par viņu domā. Gribi raudāt kinoteātrī? Raudi, lai kaut vai visa zāle skatās. Lūk, tieši tā īsts vīrietis arī uzvedās. Būt stipram un pārliecinātam par sevi vīrietim – tas nozīmē visu, ko vien vēlies, izņemot to, ka censties pec tāda izskatīties. Tas jālemj patstāvīgi, kas tev vajadzīgs, un kā tu vēlies virzīties pa dzīvi.

Tikai bez galējībām!

Kontekstā “dzīvo kā vēlies” daudzi atcerās savus paziņas, teiksim tā, ar pazeminātu sociālo atbildību. Kuri nolēmuši veltīt savu dzīvi dīvānam, nestrādā – vienu vārdu sakot, dzīvo, kā grib. Taču tāds dzīvesveids nav iekšējās brīvības rādītājs, bet gan infantīlisma izpausme. Kad cilvēks tādā veidā eksistē, viņš patiesībā bēg no realitātes, no pašas dzīves. Tā pat nav eksistence, tā ir mūžīgi apspiestās gribas auglis, un neiespejamība izdarīt izvēli. Kad cilvēks nedzīvo, bet eksistē, tas vēsta par to, ka viņš ir dziļi nebrīvs un nespējīgs tikt galā ar realitāti.
Vai vēl viens ļoti izplatīts gadījums – kad veiksmīgs vīrietis pēkšņi slēdz savu uzņēmumu, atdod atslēgas un aizbrauc uz Bali dresēt iguānas. Sanāk, ka viņš visu mūžu kādam kaut ko pierādījis, mužīgi konkurējis, kaut ko tiecies sasniegt un pēkšņi viņam “pielecis”, ka tā vairs nevar, ka vinš arī ir dzīva būtne, un viņam ir tiesības padzīvot kā viņš vēlas.

Un, ziniet ko? Jūs variet savos trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gados nebūt boss, nepelnīt miljonus, nebūt kompānijas prezidents vai īpašnieks, jums pat var nebūt sava auto. Bet, ja jūs dzīvojat tā, kā vēlaties jūs, tas jau dara jūs spēcīgāku par citiem.
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s