Lasot komentārus pie rakstiem, kas skar mūsdienu jauniešu un vecākās paaudzes attiecības, man rodas sajūta, ka ir ļoti liela manas paaudzes un vecāku cilvēku daļa, kas spītīgi nevēlas saprast, kādā laikā mēs dzīvojam.
Skaidrs, ka paaudžu konflikti ir bijuši visos laikos, un tas ir tikai normāli, jo mums ir mūsu nodzīvotā dzīve, mūsu pieredze, kas, protams, ir vērtība un izaugsmes process, savukārt viņiem (arī maniem bērniem) būs un ir savējā, un tās ir absolūti atšķirīgas pieredzes.
Daudzi mīl atcerēties savu bērnību un jaunības gadus un atrast tajos visu, kas darījis mūs par stipriem un krietniem cilvēkiem. Tas viss ir bijis un labi, ka bijis, jo bez tā mēs nevarētu būt tie, kas esam. Un tomēr… Manuprāt, ir ļoti netoleranti “pierakstīt” saviem bērniem infantīlismu, necieņu pret vecākiem, dzīvošanu virtuālajā vidē, nemīlestību pret darbu u.t.t., jo pasaule, kāda tā šobrīd ir, zināmā mērā ir arī mūsu pašu roku un domu darbs. Mēs esam radījuši gan vērtību sistēmu, gan tehnikas brīnumus, gan skolas, kurās viņi šobrīd mācās – mēs esam tie, kas “ielikuši” viņos to, ko esam uzskatījuši par vajadzīgu ielikt. Varbūt gaidījām citu rezultātu…. gaidījām, ka novērtēs, sapratīs, gaidījām pateicību, bet ne vienmēr to saņemam. Un tomēr, ir atnācis cits, ļoti ātrs laiks, kad cilvēkiem ir jāpiemērojas gan visām jaunajām tehnoloģijām, pavisam jaunam domāšanas modelim, un ļoti bieži tas veids, kādā esam raduši dzīvot un domāt, izrādās absolūti nepiemērots šim laikam. Tad gribas atrast vainīgo – kāpēc nejūtamies vairs stabili, droši, kas noticis, ko lai soda. Un bieži vien “pa rokai” gadās jaunieši, kuri “nedod vietu autobusā veciem cilvēkiem”, “sēž savos gadžetos” un neredz, kas apkārt notiek, un tad gribas purpināt: “cik briesmīgi, kur iet pasaule, kā tā var, kad mēs augām, tad gan…..”.
Es piedzimu padomju laikā, 1968. gadā. Biju laimīgs un gaidīts bērns, man bija saulaina un droša bērnība, Kā lielākā daļa no tā laika bērniem, es biju oktobrēns, tad pionieris, kurš raudāja, atvadoties no sava kaklauta tad, kad stājos komjauniešos. Es, raudot lasīju stāstus par varonīgajiem komjauniešiem Otrā Pasaules kara gados un nabaga mocekli Zoju Kosmodemjansku, un svēti ticēju, ka komunismu mēs uzcelsim.
Mans vectēvs bija leģionārs, kurš gāja bojā, karojot leģionā, un es par viņu neko nezināju, jo vecmāmiņa nestāstīja – viņa baidījās. Pat tad, kad Latvija kļuva neatkarīga – viņa nestāstīja, jo laikam vēl joprojām baidījās un gribēja mūs pasargāt no tām šausmām, ko pati kara gados bija pārdzīvojusi, baidoties, ka izsūtīs abas ar mammu.
Spilgti atceros to laiku, kad kopā ar mammu stāvējām veikalā pēc desas, un septembra rītus, kad nevis kravājām skolas somas, bet braucām aronijās un kartupeļos uz kolhozu. Un šodien, par to domājot, man šermuļi skrien pār kauliem, cik “sakompostrētas” mums visiem bija smadzenes. Un vēl joprojām ir vara, kas turpina mūs programmēt un “potēt” mums to, kas tai ir izdevīgi. Un, neskatoties uz to, es esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka viņi spēja man un brālim iedot labāko, ko varēja iedot – darba mīlestību, mīlestību pret savu Zemi, cieņu pret saviem vecākiem, ģimeni, dzimtu un vēl ļoti daudz vērtību. Tā ir mana pagātne, tur ir manas saknes un tas viss man ir svarīgi.
Savukārt mani bērni ir dzimuši Latvijas Neatkarības gados, pavisam citā valstī un pavisam citā laikā, vecākiem, kuriem pašiem īsti nav bijis skaidrs, kas mēs esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam – kas tad ir labi – sociālisms vai kapitālisms. Kas labāk, būt labam darbiniekam un vienā uzņēmumā nostrādāt visu mūžu (kā mums agrāk mācīja un kā darīja mūsu vecāki), vai tomēr būt elastīgam un paplašināt savas robežas, mainot darbības sfēras, mēģinot izveidot kaut ko savu. Cits vispār izvēlas aizbraukt no valsts, lai būtu tālāk no šī “murga”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šādos apstākļos izaudzināt bērnus nav viegli: ir ļoti sarežģīti.
Un, kad bērns ir izaudzis un, izrādās, ka viņam ir pavisam citas vērtības, vēlmes un sapratne par dzīvi, daudziem var šķist briesmīgi, jo mes taču gribējām ko citu.
Protams, mums pašiem šķiet, ka iedevām viņiem visu to labāko, un tas arī ir tiesa – labāko, ko varējām, kas pašiem bija. Man arī tā šķiet. Es arī strādāju pa 14 stundām diennaktī, lai varētu saviem bērniem sagādāt labāku dzīvi – ne jau sliktāku. Vai sagādāju – nezinu. Varbūt vajadzēja vairāk viņus pačubināt, pamīļot, nevis atstāt auklei – nezinu. Domāju, ka viss, kas bija, bija labākais, kas tajā brīdī varēja notikt, un rezultātā viņiem ir sava, ļoti interesanta pieredze.
Kad vēroju savus divdesmitgadīgos dēlus un jaunākos dvīņus, es priecājos, jo redzu to, ka viņi ir brīvāki par mani, viņi ir mīlošāki, atklātāki – tajā pat laikā, ļoti labi redzu arī to, kā strādā manas “programmas”, ko neapzināti viņos esmu ielikusi. Jā, viņiem visiem ļoti patīk visas interneta tehnoloģijas – bet, vai tad tas ir slikti, ka cilvēki pārzin lietas, bez kurām šodien darba tirgū neiztikt (un, ne tikai darba tirgū). Es vēroju jauniešus, kuri darbojas dažādās jomās: viņi ir tik talantīgi, viņi tādas interesantas lietas izdomā (jā, protams, vienmēr būs tie, kam vairāk patiks iedzert, darīt visadas nekrietnības – arī tas ir bijis visos laikos). Tomēr vairāk es redzu tos, kas interesējas, kas studē, kas dzied, dejo, sporto,veido uzņēmumus, meklē dažādas jaunas iespējas. Un es nesaprotu, kādā vidē dzīvo cilvēki, kuri to visu neredz…. vai varbūt negrib redzēt. Tad man pasprūk jautājums: kāpēc tad jūs paši izaudzinājāt tos “briesmīgos, necienošos, infantīlos”?
Kāds varbūt teiks, ka “mēs jau nē, to izdarīja skola, pedagogi” – taču tie paši pedagogi, nīstie politiķi un visi pārējie “draņķi” nāk no mūsu pašu vidus. Latvija taču ir tik niecīga valsts, ka patiesībā sensenos laikos mūsu senči viens otram ir bijuši radinieki – tātad faktiski mēs kaut kur tālu, tālu esam viena dzimta ar vienām savas dzimtas prgrammām. Tad kāpēc runāt sliktu par savējiem, par savām atvasēm – tā taču ir mūsu pašu atbildība.
Un vēl mūsu atbildība ir mācīties: es nerunāju par vēl vienu universitāti vai konservatoriju, bet mācīties no savām kļūdām, mācīties atbilst šim laikam un nepieprasīt no citiem to, ko paši nespējam dot. Šodien ir ļoti daudz iespēju mācīties to, kas paplašinās mūsu apziņu, attīstīs emocionālo intelektu, ļaus labāk izprast laiku, sevi, savu Dvēseli, cilvēkus – galu galā savus bērnus. Jo, visticamākas, ka iemesls šai citas paaudzes un cita laika nepieņemšanai, ir sevis paša nepieņemšana, paša neattīstītais emocionālais intelekts, lepnība, kas neļauj atzīt to, ka nebūt es visu nezinu un neesmu nekāda gudrākā, man vēl tik daudz kas jāmācās. Bet jāsāk pašam ar sevi: kā no baltas lapas, lai cik milzīga būtu dzīves pieredze tajos tālajos gados un savā cienījamajā vecumā.
Mani vienmēr ir smīdinājuši lozungi, kurus lieto politiķi: mēs sakārtosim, mēs ieviesīsim, mēs izdarīsim. Es domāju, ka vispirms ir jāsakārto sava “iekšējā māja”, vide savā ģimenē, ap sevi un tikai tā vari darīt pasauli labāku, skaistāku.
Man ļoti patīk šis laiks, man ļoti patīk šie jaunieši “kā no citas pasaules”, es mācos dzīvot no jauna, un cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, lai arī brīžam gribētos pateikt kaut ko ļoti skarbu.
Man Gongu meitenes ieteica vienu labu tehniku, kas, iespējams, noderēs vēl kādam.
Kad nu ļoti gribas citiem ko pārmest un dusmas piepilda līdz “acu vākiem”: pūtiet balonus un iepūtiet šajos balonos savas dusmas, savas bailes, savu niknumu un aizvainojumu. Pūtiet tik stipri, lai balons pārsprāgst ar lielu blīkšķi – tikai acis turiet aizvērtas, lai nesatraumētos. Un brīdī, kad balons sprāgst, iedomājieties, ka šīs dusmas aizlido Visumā un pārvēršas skaistos, baltos putnos. Es nopirku veselu maisiņu balonu, jo tajos man ir iespēja atstāt to, ko kādreiz tik ļoti gribētos pateikt cilvēkiem… pateikt jau nebūtu tas grūtākais, bet grūtāk ir pateikt visu, ko domā, ar mīlestību un bez personīgiem apvainojumiem. Vai ne? 🙂
Lai mums visiem labas skolas, interesanta dzīve un siltas, atvērtas sirdis.
Ginta FS
Ginta Filia Solis 