Uz rokām neizšūpoto paaudze

mamma meita13

Tā nu ir noticis, ka tagad man nākas dzirdēt ļoti daudz padomu no vecākās paaudzes cilvēkiem par to, kā jāaudzina bērns. Un, ja vēl par “diļļu ūdeni” (fenheļa tēju) var vienkārši aizmirst, tad pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām”, “noliec gultā un paej malā”, vedina domāt par to, cik traki bija mums – zīdainīšiem.

Mums – tiem, kam tagad 30.
Šis raksts nav sēras pēc pazaudētā, vai pārmetums mūsu vecākiem par to, ka par maz ko iedeva. (tāpēc, ka “viņi iedeva, ko varēja – ko neiedeva, to arī nevarēja iedot” – Jekaterina Mihailova)

Bet tikai tad, kad pati kļuvu mamma, es sapratu, ka tie ir visi šie “ne”, kas pēc tam – pieaugušo dzīvē noteikti kaut kur “izlīdīs”. Pavisam nejauši, un, kā likums, gluži nevietā.
Kas tad sanāk: tie esam mēs, kurus “nešūpoja” un “nepieradināja pie rokām”? Kurus nolika bērnu gultiņas vēsajos palagos, lai aizmiegam patstāvīgi, nevis jau no dzimšanas pieglaudušies siltajam mātes ķermenim. Jau no neapzinātā jaundzimušo perioda, “ieaudzinot” prasmi būt patstāvīgiem un “tikt ar visu galā pašiem”?

Tātad tie nav kaut kādi abstrakti padomi, kurus mums pasniedz kā patiesību, bet uz reāliem bērniem pārbaudītas metodikas.
Un šie bērni nav kaut kādi – abstrakti bērni, sfēriski koka zirdziņi vakumā, bet – tie esam mēs?
Patstāvīgi jau kopš bērnības, “kaut kā izauguši un viss normāli”. Pārāk maz mīlētie? Nē! Taču uz rokām neizšūpotie, pārāk maz pabijušie tēta rokās, pārāk maz mātes sirdspukstus dzirdējušie. Varbūt te nu arī ir tas galvenais iemesls tam, ka mana paaudze ir tik ļoti izsalkusi pēc apskāvieniem? Tāda, patiešām vecāku neizlutināta – “mammu, pakasi muguriņu” – kā svētu artefaktu (lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām), ļoti vertīgu bērnības “noslēpumu” mēs aiznesam savā pieaugušo dzīvē.

Protams, jau pec tam, velāk, kad bijām labi un ērti, mīluļi bērnudārzā, labākie skolā, iestājušies budžeta grupā, mums glaudīja galvas. Bet tad, kad mums bija vajadzīga šī, beznosacījumu mīlestība, kā gan mēs varējām saprast, ko mes mīlam?

Varbūt tieši no šejienes nāk tik lielais sociālo intravertu skaits – lūdzu, neaiztieciet mani; vai tad obbligāti vajadzīgs apskauties?

Pats muļķīgākais ir tas, ka mēs paši to ļoti vēlamies – lai mūs apskautu, lai maigi noglāstītu un atļautu uz pleca paraudāt, un iemidzinātu rokās. Mēs meklējam pavisam parastu taktilo labestību, pēc tās mēs skumstam. Tā tikai šķiet, ka visur kliedz: sekss, sekss, sekss, taču patiesībā kliedz: “apskaujiet mani, lūdzu!”, netēlojat, ka manis nav.

Tāpēc tagad, ar dēla palīdzību, es izšūpoju pati sevi. Un vīru. Un savus vecākus. Un to stipro meiteni, kura tik ļoti alkst mīlestības siltuma, taču pati sev uzcēlusi tādas barjeras un aizsardzības mūrus, caur kuriem pie viņas neizlauzties. Un to puisi, kurš nekad neatļaujas raudāt, kurš “visu pats”, tāds auksts, tāds neatkarīgs, bet tikko aizskarsi šo “sirds avotiņu” – vairs nevarēs rimties.

Un es skatos vēljoprojām kosmiskajās (kā visiem zīdainīšiem) sava mazuļa acīs, un kā mantru atkārtoju: “Lai kas arī nenotiktu, es ļoti vēlos, lai tu zinātu: tu esi mīlēts”.

Es ļoti vēlos, lai šie vārdi nogultos viņa zemapziņā, lai šī zināšana kļūtu par viņa ādu. Es par to rakstu viņam vēstulēs “nākotnei”, lai tad, kad viņš izaugs un viņam būs 30 gadi, pieņemšanā pie psihoanalītiķa, nebūtu par ko runāt. ja nu vienīgi: ziniet, dakter, es uzticos šai dzīvei. nezinu, kāpēc, bet uzticos jau no dzimšanas līdz pat šodienai, un pieņemu to kā Dieva dāvanu. Un sevi tajā kā brīnumu.

Jums, dakter, ir nogurušas acis.
Jūs apskaut?
*******
Es ļoti vēlos būt pēdējā, uz rokām neizšūpotā savā dzimtā.
Es gribu.

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS

14 thoughts on “Uz rokām neizšūpoto paaudze

  1. Varbūt tāpēc tik daudz šķirtu laulību un bērnu, kuru vecāki nedzīvo kopā. Mūsu, neizauklēto, paaudze tik ļoti ilgojas pēc tā siltuma, kam pieglausties, ka sākumā pieveram acis uz otra nepilnībām un nevērtējam kritiski. Gribam iegūt pēc iespējas lielāku ‘draugu’ loku, lai tā siltuma būtu vairāk. Pārāk sāpīgi pārdzīvojam zaudējumus.

    Like

  2. Tā nav tikai 30-gadnieku paaudze. Tie ir visi pēc 2.pas. kara dzimušie līdz 20-gadniekiem…
    Tiem, kuri neapskāvās, bija vieglāk izdzīvot(eksistēt), jo “neizskatījās” vāji. Un laimīgie tie, kuri vecāki atļāvās būt vāji 🙂

    Like

    • Mans tētis piedzima pirms kara un viņam ģimenē bija 7 bērni – visi dzīvoja un stradāja lauku sētā…. arī tur nekādas lielas auklēšanās nebija, jo dzīve nebija no tām vieglākajām: un es domāju, ka šī atkal ir laikmeta iezīme…. ātra, pavisam savadāka laikmeta kā jebkad pieredzēta un mums jāiemācās dzīvot tieši šajā laikmetā, kas no vienas puses mūs dzen, no otras, liek salēnināties un paverot sevi un savu dzīvi. Un tas ir tik interesanti!!!!!!!

      Like

  3. Esmu dzimusi 1956. gadā, dzīvojām laukos, vecāki daudz un smagi strādāja. Mūsu ģimene nebija no tām turīgajām, taču ne mātes ne tēva mīlestības trūkumu nejutām, vienmēr bijām samīļoti un uzklausīti, gaidīti mājās no skolas.

    Like

  4. Vienmēr visos, arī tajos laikos, bija cilvēki, ko vada sirds balss, nevis, kaut kādi, no malas doti ieteikumi- nešūpot, nesamīļot. Paldies Dievam, manas meitas, viena jau 30 gadīga, otra par tādu kļūs pēc pāris mēnešiem, nepieder šai , mīlestību nesaņēmušai paaudzei. Es saņēmu mīlestību no saviem vecākiem, vecāsmammas un centos to nodot arī saviem bērniem.Ļoti ceru, ka bija daudz tādu,manu vienaudžu.

    Like

  5. Es bieži pēdējā laikā par šo domāju un gribu uzrakstīt blogā. Bet vēl nav sakārtojies vārdos.
    Šeit bērnu dēļ. Man ir trīs. Un pirmajiem diviem pēc diviem gadiem tika pēkšņi atņemta mazākā loma. Šūpošanās, mīlošanās, parunāšanās, apskaušanas iespējas jebkad. Kad vien nepieciešams. Protams, arī jaunākais mazliet izaug un parādās iespēja viņam pateikt reizēm nē, tagad māsas laiks. Bet jo vairāk bērnu, jo vairāk nē. Un var jau teikt, ka mīļoties var visi kopā vienā čupā. Bet gribas pakrāsot kopā. Gribas lego palikt. Kopā. Gribas to galda spēli paspēlēt. Klēpī pasēdēt. Princešu grāmatu palasīt. Katram ir sava lieta, ko gribas ar mammu kopā. Tikai tu un es. Bet laiks ir tik, cik tas ir. Un ja pat būtu vairāk, vai vienalga būtu gana? Jo ja tu mīli, tu taču gribi visu laiku. Tikai tev un man. Tāpēc, jā, ir kolosāli, ja tev ir trīs bērni. Katrs ar savu personību, ar saviem brīnumiem un domām. Bet es lieliski saprotu tos vecākus, kas izvēlas palikt pie viena bērna. Un mīlēt tikai viņu vienīgo. Visu laiku. Šūpot un auklēt. Un galvu noglāstīt.

    Like

  6. Nevajag vainot iepriekšējo paaudzi. Es esmu mamma 2 meitām šai 30 gadnieču paaudzei. Tagadējiem vecākiem grūti saprast, tos laikus (kad pēc produktiem bija jāstāv garās rindās; jāmazgā, jāvāra marlītes un jāgludina no abām pusēm; jāvāra auzu tumīte un jācep bulciņas un cepumiņus), kad tēvs rūpnīcā strādājot nezināja kad izmaksās nākamo algu (tās varēja iekavēties dažus mēnešus) man grūti saprast savus vecākus utt. Mēs katrs veidojam savu pasauli ar savu pieredzi. Mēs ar vīru jau tajā laikā bijām pret bērnu vešanu uz bērnu dārzu (tas neizslēz n-to pulciņu apmeklēšanu) un vīrs bija tas kurš gribēja, lai es neeju uz darbu bet rūpējos par bērniem un māju. Tai laikā mēs bijām pieticīgāki materiālajā nozīmē, adīju, šuvu, cepu un vārīju, vedu uz pulciņiem, pasakas lasīju, zīmēju un dziedāju. Meitenes redzēja visus šos darbus un arī tagad viņām tie nav sveši. Es arī radināju patstāvību, varbūt varēju vairāk pažēlot, noglāstīt, samīļot. Bet es viņām devu to ko spēju, cik spēju un tā kā mācēju! Nevar runāt par visu paaudzi arī tagad ir pilni bērnudārzi (nerunājot par bērnu namiem). Ja es bērnībā dabūju ar siksnu, tas nenozīmē, ka man tas ir jānodod tālāk!

    Like

  7. Es esmu arī tā 30gadnieku paaudze, bet..es esmu izauklēta. Nekad neesmu jutusi, ka mani nemīl, nelolo. Nekad nav atteikts mammas klēpis, arī tagad, kad reizēm sāp sirds. Nekad netika atteikta tēta azote. Māsai vienmēr tika pakasīta muguriņa, slikta sapnīša iespaidā varēja ielīst vecāku gultā. Iespējams tādēļ, ka mēs vecākiem piedzimām jauniem un viņiem to ļoti gribējās dot, jo pašiem nebija.
    Un es redzu vīru. Viņam tas viss tik ļoti ir pietrūcis. Viņi ar māsu ir izauguši paši. Bet viņi tik ļoti vēlas to mīlestību. Gan dot, gan saņemt. Tādēļ zinu, ka brīdī, kad ieradīsies mūsu bērni, mēs abi spēsim dot i klēpi, i azoti, i muguras pakasīšanu 🙂

    Like

  8. Emocionāls savārstijums bez nekāda loģiska pamata ar vienu vienīgu domu – attaisnot bezgalīgu lidošanu ap savu bērnu un likt justies slikti tiem, kas to nedara. Vai tavas šodienas emocionālās problēmas ir attaisnojamas ar faktu, ka vecāki tevi neturēja “kā piesūkošos pie mātes pupa”? Nē, nav, un vajag beigt fantazēt.

    Like

  9. Nemaz nerunājot par to, ka lielā mērā vecākās paaudzes pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām” nāk no tā, ka viņi šupoja un pieradināja pie rokām, un rezultātā bija līdz kaklam noņēmušies ar saviem bērniem un to nevienam nenovēl.

    Like

  10. Man ir 23, bet neviens, nekad dzīvē man bērnībā nebija teicis, ka mīl mani. Mammas klēpī tikt apmīļotai bija neiespējamā misija, reizēm izdevās ielīst, bet mani neapķēra, tikai ar dusmīgi sarauktām uzacīm uzrūca – “ko vajag?”. Neviens man bērnībā neteica ko un kāpēc nedrīkst darīt, nestāstīja, kādas būs sekas, tikai par nedarbiem uzšāva ar siksnu – tādas arī bija sekas. Un arī neteica, par ko tas. Īsti nezināju par ko noraušos, kā kaut kas nebija pa prātam tā uzšāva ar siksnu. Kā likums bija vienmēr turēt muti ciet, citādi tā dabūšu, ka maz neliksies. Nevarēju jautāt, “kāpēc, par ko?” – tā jau bija mutes palaišana un pretī runāšana. Vecāki ļoti pamanīja manas kļūdas, bet nekad neslavēja par labi izdarītu darbiņu, vienmēr teica, ka esmu nekam nederīgs bērns. Vienmēr jutos vainīga, ikdienu nožēloju, ka piedzimu. Īsi pirms pusaudža vecuma vecāki izšķīrās, tad nācās iet pie skolas psihologa, jo nesaprata, kāpēc es stundās nekoncentrējos, slikti mācos, vispār reizēm neaizeju uz skolu. Kad psihologs ierosināja ierasties mājās pavērot situāciju, man dūša bija papēžos jo baidījos, ka nu dabūšu pa muguru. Tēvs pēc šķiršanās, mūždien mani pielīdzināja mātei, viņam bija riebums pret mani, savukārt, mātei nospļauties, aizlaidās uz laimes zemi bagātību pelnīt, viņai es biju neglītais bērns. Kopumā biju introverta, nemācēju aizstāvēt savu viedokli, klases priekšā pie tāfeles bail bija iziet, sporta stundās vispār nepiedalījos, skolā mani apsaukāja, apsmēja, bet es tikai klusēju, bēgu no stundām, slēpos no cilvēkiem. Toties man ārkārtīgi patika palīdzēt veciem cilvēkiem. Viņi bija tik pat trausli kā es. Es biju emocionāli trausla, bet seniori – fiziski trausli. Es zināju, ka vecie ļaudis uz mani neskatīsies greizi, es viņiem palīdzēju, devu vietu apsēsties, bet viņiem es biju “mīļais bērniņš”. Es no visas sirds dievināju tos brīžus, kad man kāds pateica “paldies, meitiņ”, vai mīļi uzsmaidīja. Visu dzīvi vainoju sevi, “kā gan es tāda varu būt, kāpēc, Dieviņ, tu mani tik pretīgu radīji, ka pat vecāki mani mīlēt negrib? Par ko es esmu grēkojusi?”. Kad man bija 17, sāku lasīt psiholoģiska rakstura grāmatas, izglītojos. Laika gaitā grāmata pēc grāmatas, un es sāku sevi apzināties, iemācījos atrast kļūdas pagātnē, vecāku audzināšanā, pārdomāju visus, visus dzīves brīžus, un atradu tik daudz sakarības, tik daudz izskaidrojumus tam, kādēļ esmu tāda, kāda esmu. Un akmens no sirds ir novēlies. Es tomēr esmu derīga, man tikai ir jāatrod nodarbe, kas man patīk, kas mani iepriecina. Varbūt manām zināšanām vai prasmēm ir potenciāls? Es nevainoju nevienu. Varbūt tikai padomju varu, kur disciplīna bija visur un visiem. Daži no mūsu vecajiem mēdz teikt “padomju laikos gan bija labi, visi paklausīgi, mutes ciet, skolās vispār kapa klusums. A tagad tie sīkie uz nerviem krīt, izlaisti!”. Diemžēl, viņi šo sāpi ir norijuši, un cik grūti viņiem ir atzīt, ka nemaz tik labi jau tomēr nebija. Tādi bija mūsu vecvecāki, padomju varas upuri, kuriem bija jāstrādā par maizes kukulīti un desas līkumiņu. Kā viņi tika disciplinēti, tā disciplinēja viņu bērnus – mūsu vecākus, pionierus un komjauniešus taisnām muguriņām, smaidīgus, vienādās formiņās. Ak, cik jauki, visi vienādi! Kuram interesēja viņu intereses, vēlmes vai talanti? Visi vienādi, priecīgi! Un tā arī mūsu vecāki nezina, kas tā tāda mīlestība. Pabarots esi, siltumā, apģērbts, tad muti ciet un dari to, ko liekam darīt, citādi ēst nedabūsi! Nu esmu apprecējusies ar brīnišķīgu vīru, bērniņam jau gads. Es savu mazulīti ikdienu apskauju, mīļoju, atgādinu, cik viņš skaists, gudrs, nevainojams. Es atdodu visu savu mīlestību, jo zinu, cik šim mazajam ķiparam tā ir nepieciešama. Par tiem nepaklausīgajiem izaug ne jau bērni, kas tiek ucināti, bet tieši tie dauzītie, “disciplinētie”, kuriem neīstajā brīdī tiek atlaisti groži. Apmēram, dauzīts līdz pusaudža vecumam, kamēr vēl ar tādu sīko varēja vēl darīt ko grib, bet pēc tam senčiem trūkst spēkā lai ar bērnu ņemtos, jo bērnam jau uzauguši radziņi. Viņi nospļaujas, palaiž vaļīgāk un jaunais pusaudzis vājākiem sit, zog, lamājas, dusmojas utt. Ak, kā aizrāvos, bet nu šī visa doma bija sakrājusies ne pa jokam. Vienkārši mīliet savus bērnus un nenodariet viņiem to, ko paši esiet piedzīvojuši, dodiet viņiem to, ko paši esiet bērnībā vēlējušies – siltu klēpi, mīlestību, laimīgus vecākus. Lai jaunās ģimenes nepiedzīvo emocionālu un fizisku vardarbību. Piedodiet un mīliet!

    Publicējis 1 person

  11. arī mani nevines pirms 48 gadiem uz rokām nešūpoja. jo valsts apmaksāja 3 nedēļas? pēc tam liec kur bērnu gribi. nemaksāja pat bērnu pabalstus. bija jāstrādā. tādēļ mēs izaugām bez šūpināšanas. manu māti arī neviens nešūpināja. jo arī cīnījās par to lai būtu ko ēst. nez par kuru paradīzi ši rakstniece te murgo?

    Like

  12. Sievietes visu laiku gribēs to mīļumu, vīrieši visu laiku gribēs seksu. Atrodam kompromisu un dzīvojam, nu ko citu? Vismaz puse problēmas ir nebeidzamās 1 mātes ģimenes.

    Like

  13. Lasot rakstu, neredzu saistību ar savu bērnību, lai gan atbilstu prototipam. Rakstu nav tapinājis Latvijas iedzīvotājs, varbūt citās valstīs ir bijusi izteikta šī problēma. Žēl par tiem cilvēkiem, kas ir uzauguši neizauklēti.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s