Pamodies cilvēks gulošā pasaulē

mirt Marta

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē.
Kad tu pamosties, tu vairs neesi sastindzis

Tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nespēj sevi mierināt ar vecajām pasakām par labo un ļauno, un nomierināt sevi ar pozitīvo domāšanu.
Apzinātības gaismu vairs nav iespējams izslēgt. Tu vairs nevari paslēpties no sevis. Nekur.
Tu jūties dzīvāks kā jebkad agrāk. Tava caurlaidības spēja ir bezgalīga. Un viss iziet caur tevi: sākot no paša dziļākā izmisuma līdz visaugstākajai prieka sajūtai. Atšķirība ir tikai tajā, ka tagad tu ar to visu vairs neatrodies kara stāvoklī. Tu ļauj visām sajūtām plūst caur sevi. Tu nenosodi un necenties no tām atbrīvoties. Tu esi to māte un svētnīca. Tu vairs nekad nevienu neapvainosi.

Tev vairs nav fiksētas identitātes. Un no prāta skatu punkta, tu vairs nezini, kas esi. Un, neskatoties uz to, tu zini, ka tas ir daudz dziļāk, kā jebkad agrāk. Tu esi dzīvs. Tu esi pati dzīve, neatdalāma no zvaigznēm, mēness, ziediem un kokiem.

Dažkārt šī brīvība izsauc galvu reibinošu sajūtu. Kā piedzimšanu laikā no jauna. Kā veco cerību miršanu ik dienu.
Tu redzi: pašreizējai neskaidrajai realitātei nav iemesla. Tu dzīvo stāvoklī, kad drošības nav vispār, nav kam pieķerties, un vairs neviena koncepcija neatnesīs komforta sajūtu nogurušajam prātam.

Taču, neskatoties uz to, tu līdz kaulam izjūti visdziļāko Pašas Esības drošības sajūtu. Tu zini, ka vienmēr vari uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja tā ir bezjēdzīga un līdzinās ellei.

Tu nekad nesauksi sevi par “apgaismotu cilvēku”, tu nekad nedomāsi, ka esi labāks vai sliktāks par citiem cilvēkiem. Tu vairs sev nemelosi par to, ka ir atbildes. Tu par sevi nevienam skaļi nepaziņosi, jo zini, ka pats esi vislielākā ilūzija

Tas ir tik vienkārši, esot tādam atmodušamies, ir viegli nokļūt pašreizējā momentā. Tajā pat laikā, tas nemaz nav tik viegli, jo tava vecā realitāte ir sašķīdusi miljardos lausku, bet vecā sardze ir pametusi savu posteni.
Un tu esi trauks visiem pasaules priekiem un bēdām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka tu visu to kontrolē. Tas nav tik vienkārši,  būt atvērtam dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas pasaules sāpes. Tas nav tik vienkārši – dažkārt justies svešam svešā zemē, kad tu sevi zini sevi kā Mīlestību vairāk, kā jebkad agrāk. Tas nav tik vienkārši – sev apkārt redzēt cilvēkus, kuri tik daudz ko ir aizmirsuši.

Tas nav tik vienkārši – vairs neierakstīties sistēmās, kuras sola tik daudz laimes, bet dara tās labā tik maz.

Un tomēr, tā ir cena, ko tu maksā par absolūto brīvību. Tu nevari būt pilnībā pamodies bez pilnīgas veco sapņu miršanas. Neviens nevar dzīvot, nepametot pazīstamā zonu.
Es noliecu galvu to priekšā, kas iet pašo biedējošo un vienlaicīgi aizraujošo ceļu.
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Marta Bevacqua
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements