Gads ir beidzies, bet tu – nē!

gads2

Pat tad, ja tevī snieg sniegs, un ārā snieg sniegs, un pasaule ir tāda balta, stāv baltā mētelī, gudra un skaista. Ir dzīvē periodi, kuri tiek doti tāpēc, lai sajustos, nevis darītu, atklājot sev sevi kā vecu muzikālo lādīti ar balerīnu, sazin kā saglabājušos vecmāmiņas mantās bēniņaugšā.

Tur, kur gads beidzas, var atrast durvis uz turieni, kur vienmēr ir gribējies pabūt.

Šajā lādītē ir mūzika, kas austa no gaismas un asarām un, jo vairāk asaru, jo tīrāka gaisma. Man ļoti patīk un reizē nepatīk šis moments: saprast, ka esi izaugusi no sevis, vai arī vispār nekad sevi neesi pa īstam pazinusi, un nav skaidrs, ko tagad ar šo zināšanu darīt, kur nest savu sirdi.

Gads beidzies, kā izbeidzas pacietības, cukura un miltu krājumi…

Gads beidzies: ar visām pusvārdā aprautajām telefona sarunām, saulē izbalējušām atklātnītēm no dienvidu jūrām, bākām, ziemeļblāzmām, miglu un aizraujošo klusumu. Ar visām sastingušajām dzīves līnijām datora monitorā, piedzērušos elpu rīta metro, pazaudētajām vizītkartēm un sižetiem – it kā gribējās, bet nesanāca. Gads ir beidzies, neatstājot tējas naudu mīlestības vai kaut maiguma izskatā, kas tik dāsni tika solītas janvāra sākumā.

Un viss, kas atliek, ir piedot un pieņemt, atzīstot to, ka, jā tas nebija vislabākais gads, bet arī mēs paši nebijām tie labākie. Taču, ja jau reiz mums ir izdevies sveikiem un veseliem izkļūt no šiem dzirnakmeņiem, tātad tajā ir jēga – vienkārši, kamēr tev sāp, tu neredzi.

Tur, kur gads beidzas, var atrast durvis, uz turieni, kur vienmēr ir gribējies pabūt, bet nav bijis laika: dziļāk sevī. Ir tikai jāatrod vārdi, drosme un neprāts. Ir tikai jāatceras atvērt acis, lai redzētu, kur krist.

Tur iekšā tu pēkšņi atklāsi, ka esi stiprāks, godīgāks un izveicīgāks, kā pirms gada. Un šis atklājums paliks ar tevi vienmēŗ, tas būsi tu un tavs mazais, lepnais, neuzvaramais.
Tāpēc, ka…. Zini, ko? Gads ir beidzies, bet tu – nē. Pat tad, ja šobrīd tam grūti noticēt un ierastā “glāb un saglabā” vietā prātā nāk “sasit un pabeidz”.

Ir ļoti vērtīgi pārdzīvot savu tumsu un nepadoties. No tiesas, tas ir tik vērtīgi, ka nākas upurēt pēdējo, bet vienalga turpināt iet, pat tad, ja šis “iet” nozīmē “vilkt sevi aiz krāgas”.

… Kad tevī snieg un ārā snieg, tad izraudātais, izdziedātais, izdzertais parstāj sāpēt.

Tātad raudi, kamēr skan mūzika! Atver lādīti!

Autors: Olga Primačenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements