Es sapratu

vecmamina Nino

Reiz es biju aizgājusi ciemos pie viena sava paziņas. Sēžam virtuvē, dzeram tēju. Un es skatos, ka uz galda stāv sulas pakas – ar atskrūvējamiem korķīšiem. Ieskatos rūpīgāk, bet visām pakām stūrīši nogriezti…. nu, tā, kā agrāk to darīja. Es saku: “Skaidrs, Vaņa, tu vieglākos ceļus nemeklē?” Bet viņš drūmi nopūšas: “Tā jau mana vecmāmiņa…” Bet pēc tam viņš iesaucās: “Tu saproti, Ļena!?” Un es sapratu.
Vai arī, reiz es atgriežos no skolas un mani sagaida vecmāmiņa – burtiski staro! Es uzreiz sajutu ko nelāgu.

Viņa man pasniedz kleitu! Lūk, meitiņ, nopirku tev dāvanu. Briesmīgu, puķainu kokvilnas kleitu. Kleitu-halātu, nekā savādāk to nenosauksi. Viņa sniedz to man un staro: “Es tikko to nopirku no sievietes uz ielas. Tev ļoti piestāvēs!” Es skatos uz viņu un absolūti nestaroju. Tikai kamols kaklā iesprūdis. Viņa nesaprot, saprotiet? Bet es sapratu…

Un vēl viņa ļoti mīlēja dažādos svētkos dāvināt dāvanas, taču, par cik viņai bija maz savas naudas, viņa dāvināja nagu knaiblītes. Tādas, knaiblītes, ar kurām nagu kopā ar pirmo falangu varēja “nokost”. Arī tās viņa pirka uz ielas, un dāvināja. Man ir miljoniem tādu knaiblīšu, pietiks miljoniem falangu. Bet tagad viņa man nevarētu tādas uzdāvināt, jo uz ielas jau sen vairs neviens neko netirgo. Un arī viņas sen jau vairs nav… Un es sapratu, ka jau desmito jauno gadu es sagaidu bez knaiblītēm. Tikai tagad sapratu…

Bet otra mana vecmāmiņa vienmēr skaļi balsī lasīja man grāmatas. Man tad jau bija kādi astoņi gadi…. Taču viņa nevis vienkārši lasīja. ja grāmata bija smieklīga, tad viņa ķiķināja līdz asarām. Burtiski asaras lija. bet, ja lasīja kaut ko skumju, tad raudāja. Ļoti stipri raudāja. Bet pēc tam paņēma kabatas lakatiņu un skaļi šņauca degunu. Ziniet, ko viņa man lasīja? “Krusttēva Toma būdu”, piemēram…. Vai kaut kādu “Kaķi Vasju”…. Un līdz asarām smējās! Par bērnu grāmatu! Veca sieviete, kura savu bērnību pavadīja vāciešu okupētā ciemā… Man nekad dzīvē vairs nav bijis tik interesanti. Un es vēljoprojām, pirms sāku lasīt jaunu grāmatu, noteikti to pasmaržoju. Tās smaržo pēc laimes. Tikai tagad es to sapratu…

Ziniet, kā manu vecmāmiņu mana mamma bērnībā sauca? Pareizi! Skatījās uz viņu un teica: “Tev seja kā vistas pakaļiņa!” Tā arī teica. Un pēc tam, spurkdama un spiegdama aizskreja. ne jau tāpēc, ka vecmāmiņa gribēja viņu nokert, nē. Viņas smējās abas, jo vecmāmiņa bija vāciete un no visa teikuma saprata tikai vārdu “vista”. Bet vēl viņa vienmēr bija ļoti aizņemta. Jo katru rītu savus mazbērnus modināja ar svaigi  ceptu maizīti. Katru rītu! Viņas sejā bija miljons krunku, rokas vienmēr bija miltos, un viņas apģērbs vienmēr bija priekšauts. Nu un kas, ka vistas pakaļiņa. Saprotiet?

Mana mamma arī kļuva par vecmāmiņu. Es saku: “Mammu, es tev nopirkšu Jūlijas Gipenreiteres grāmatas, un tu beidzot izlasīsi, kā pareizi audzināt bērnus.” Bet viņa saka: “Nevajag. Gribi audzināt, audzini. Bet es vienkārši mīlēšu Alisi”.
Un es sapratu!

Alice in wonderland
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Nino Čakvetadze
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements