Ēriks Berns: būt skaistai — tas ir vecāku atļaujas, ne anatomijas jautājums

1

Pazīstamā psihologa Ērika Berna 10 citāti, kuriem pamatā ir transaktā analīze, kuru šobrīd pēta visā pasaulē. Berns ir pārliecināts, ka ikviena cilvēka dzīve tiek programmēta līdz piecu gadu vecumam, un mēs visi pēc tam dzīvojam pēc šī scenārija.
10 citāti par to, kā tiek programmētas mūsu smadzenes.

1. Scenārijs — tas ir dzīves plāns, kurš atklājas pakāpeniski un formējas agrā bērnībā, pārsvarā vecāku ietekmē. Šis psiholoģiskais impulss ar milzīgu spēku grūž cilvēku uz priekšu pretī viņa liktenim, un ļoti bieži tas notiek neatkarīgi no viņa pretestības vai brīvās gribas.
2. Pirmos divus dzīves gadus bērna uzvedību un domas pārsvarā programmē māte. Šī programma formē viņa scenārija personālo karkasu, “primāro protokolu” attiecībā uz to, kas viņš būs (vai viņš būs “āmurs” vai “lakta”).
3. Kad bērnam ir seši gadi, viņa dzīves ceļš jau ir gatavs. To ļoti labi zināja garīdznieki un viduslaiku skolotāji, kuri teica: “Atstājiet man bērnu līdz sešiem gadiem, un pēc tam, variet viņu ņemt atpakaļ”. Labs pirmsskolas audzinātājs var paredzēt, kāda dzīve bērnu sagaida, vai viņš būs laimīgs vai nelaimīgs, vai viņš kļūs par uzvarētāju vai neveiksminieku.
4. Nākotnes plāns pārsvarā tiek sastadīts pēc ģimenes instrukcijām. Dažus no svarīgākajiem momentiem var ieraudzīt diezgan ātri, jau pirmajā sarunā, kad psihoterapeits jautā: “Ko vecāki jums stāstīja par dzīvi, kad jūs bijāt maziņi?”.
5. No katra norādījuma, lai kādā formā tas arī nebūtu formulēts, bērns cenšas izvilkt imperatīvo (obligāto) kodolu. Tā viņš programmē savas dzīves plānu. Mēs to saucam par programmēšanu, jo iedarbība ir pastāvīga. Bērns vecāku vēlmes uztver kā komandas, un tādas tās var palikt visu atlikušo mūžu, ja vien šajā dzīvē negadās kādi dramatiski notikumi un pagriezieni. Tikai lieli pārdzīvojumi, kā piemēŗam, karš, vai no vecāku puses aizliegta mīlestība, var dot viņam momentānu atbrīvošanos. Novērojumi rāda, ka šo atbrīvošanos dod arī psihoterapija, taču tas notiek daudz lēnāk. Vecāku nāve ne vienmēr noņem šo “vārdojumu”. Gluži otrādi, vairums gadījumu tas kļūst vēl spēcīgāks.
6. Visbiežāk tieši bērnībā pieņemtie lēmumi un neapzinātā plānošana nosaka cilvēka likteni. Lai ko arī cilvēki teiktu un domātu par savu dzīvi, bieži rodas iespaids, it kā kāda varena vilkme liek viņiem kaut kur tiekties, un tas ļoti bieži neatbilst tam, kas rakstīts viņu autobiogrāfijās un darba grāmatiņās. Tie, kuri vēlas “taisīt” naudu, zaudē to, tajā pat laikā citi kļūst arvien bagātāki. Tie, kuri paziņo, ka meklē mīlestību, rada tikai naidu – pat no tiem, kas viņus mīl.
7. Cilvēka dzīves scenārija iznākumu prognozē vecāki, taču tas nebūs spēkā, kamēr bērns pats to nebūs pieņēmis. Protams, pieņemšanu nepavada fanfāras un svētku gājiens, taču, neskatoties uz to, reiz bērns var par to pavisam atklāti paziņot: “Kad es izaugšu, es būšu tāda pati kā mana mamma” (kas nozīmē: “Apprecēšos un sadzemdēšu bērnus”), vai arī: “Kad es izaugšu, es būšu tāds kā tētis” (kas var nozīmēt: “Kritīšu karā”).
8. Pārsvarā gadījumu programmēšana notiek negatīvā formā. Vecāki piebāž bērnu galvas ar ierobežojumiem. Bet dažkārt dod arī atļaujas. Aizliegumi apgrūtina pielāgošanos apstākļiem (tie nav adekvāti), savukārt atļaujas dod izvēles brīvību.
Atļaujas nenoved bērnu pie nelaimēm, ja tās nav piespiedu atļaujas. Patiesa atļauja ir vienkāršs “drīkst”. Kā piemēram,  makšķerēšanas atļauja. Tā nekādā gadījumā nepiespiež zēnam makšķerēt zivis. Ja viņš vēlās – makšķerē, nevēlās – nemakšķerē, un dodas to darīt tikai tad, kad vēlās.
9. Atļaujai nav nekā kopīga ar visatļautības ieaudzināšanu. Vissvarīgākā atļauja ir ATĻAUJA MĪLĒT, MAINĪTIES, VEIKSMĪGI TIKT GALĀ AR SAVIEM UZDEVUMIEM.
Cilvēku, kuram ir šāda atļauja. var redzēt uzreiz, tāpat kā to, kurš sasaistīts ar visdažādākajiem aizliegumiem. (“Viņam, protams, ir atļauts domāt”, “Viņai atļāva būt skaistai”, “Viņiem ir atļauts priecāties”).
10. Un vēlreiz ir jāpasvītro: būt skaistai (tāpat kā būt veiksmīgam) ir nevis anatomijas, bet vecāku atļaujas jautājums. Anatomija, protams, ietekmē sejas skaistumu, taču tikai kā atbilde uz vecāku – tēva un mātes smaidu meitas seja uzplaukst patiesā skaistumā.

Ja vecāki savu dēlu redzēja kā dumju, vāju un neveiklu bērnu, bet meitu kā neglītu un dumju meiteni, tad tādi tie arī būs.

Avots: © psy-practice.com
Ieteica: Līga Šīrona
Tulkoja: Ginta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s