Ja tu domā, ka pēc 50 jau ir par vēlu

Vikija Morona

Šis ir stāsts no Vladimira Jakovļeva projekta «Возраст счастья»
Tajā dienā, kad Vikijai Moronai palika 50 gadu, viņa saprata: vairs nedrīkst to atlikt! Ja vēl pagaidīt, tad iespējas piepildīt savus sapņus vairs nebūs.

Vikija sastādīja savu vēlmju sarakstu un ķērās klāt tā realizācijai.

Problēma bija tikai viena: visas Vikijas vēlmes bija praktiski nerealizējamas.
Pirmkārt, iemācīties angļu valodu. No nulles, piecdesmit gados?!

Otrkārt, dziedāt un uzstāties koncertos. Protams, dziedāt un koncertēt Vikija vēlējās jau no pašas bērnības. Taču, pateicoties radiniekiem, viņa skaidri zināja, ka viņai nav ne piemerotas balss ne dzirdes.

Viņa arī 20 gados baidījās, ka, ja sāks dziedāt, tad noteikti visi par viņu smiesies. Kur tad vēl 50 gados sākt to darīt!?

Treškārt, pievarēt jūru. Vikija vienmēr bija sapņojusi iemācīties vadīt buru laivu. Tikai viņa ļoti baidījās no ūdens.

Un beidzot, ceturtkārt, viņa vēlējās pamēģināt būt par aktrisi. Jaunībā kaut kā tas neizdevās. Pēc tam nebija tam laika. Bēdīgi, taču neizdevās. Taču sākt to darīt tagad, tadā vecumā, bez pieredzes?! Vienkāršāk sakot, Vikijas sapņi bija absolūti nepiepildāmi. Un tas viņu absolūti neuztrauca.

Vikija bija medmāsa un tāpēc, iesākumam, nolēma pāriet uz pusslodzes darbu, turklāt – ar pazeminājumu amatā. Sakarā ar to naudas un karjeras iespējas arī kļuva mazākas, toties brīvā laika palika vairāk.

Pēc tam, ilgi nedomājot, viņa vienkārši aizgāja pieteikties valodu skolā. Izrādījās, ka viņas vecums absolūti netraucē valodu apguvē. Pēc pusgada mācībām, viņa jau brīvi runāja angļu valodā – ne sliktāk par tiem studentiem, kuri bija jaunāki.

Ar otro sapni viss izradījas nedaudz sarežģītāk. Iemācīties dziedāt un koncertēt – tas tev nav angļu valodā runāt.

“Es vienmēr biju domājusi, ka neesmu dzimusi, lai dziedātu, – atzinās Vikija, – Un, lai nodarbotos ar dziedāšanu, vajadzēja būt kadam citam, ne man”.
Vikija atrada skolotāju un sāka trenēties klavierspēlē – ļoti labi, ka tagad viņai bija brīvs laiks. Pēc tam, ar grūtībām pārvarot savas bailes, viņa pierakstījās korī. Un viņu ar prieku pieņēma! Šodien Vikija dzied un veiksmīgi uzstājas ar koncertiem. Protams, tie ir bezmaksas koncerti, kurus Vikija ar draugiem organizē savam priekam. Nu, un kas? Prieks no tā nekļūst mazāks. Un publika savācas pietiekamā daudzumā.
Īsāk sakot, noskaidrojās, ka, lai piepildītu savus sapņus, pat pašus neticamākos, ir vienkārši jāpamēģina to izdarīt, un nav jādomā par to, ko teiks citi.

Vikija atcerējās, ka viņai ir sena paziņa, kura strādā reklāmas aģentūrā. Viņa tai piezvanīja un painteresējās, vai ir kāda loma sievietei viņas gados? Izrādījās, ka ir. Vikija Morona veiksmīgi izgāja kastingus un filmējās Coca Cola reklāmā, pēc tam – televeikala reklāmā, pēc tam kāda Spānijas bankas reklāmā. “Filmēšanās reklāmā bija diezgan sarežģīta izklaide – saka Vikija, – Protams, mani pacienti un cilvēki uz ielas mani sāka atpazīt, un tas bija ļoti patīkami.”

Šie panākumi deva drosmi, un Vikija beidzot bija gatava pārvarēt savas bailes no jūras. Viņa nopirka sev laivu – mazu vienvietīgu buru katamarānu. Pamazām iemācījas to vadīt, un tagad katras brīvdienas pavada jūrā – vienatnē. Viņa vairs nebaidās no ūdens. Un pat piedalās sacensībās. Un pat uzvar tajās. Izradījās, ka vienvietīgais katamarāns ir viens no ātrākajiem pārvietosanās līdzekļiem ar buru.

Un Vikija ir labi satrenējusies – viņa lido pa viļņiem apskaužamā ātrumā, un pat neuztraucas tad, kad ātrumā pagriezienā katamarāns apgāžas.

Šobrīd Vikijai Moronai ir 56 gadi. Pateicoties lēmumiem, kurus viņa pieņēma savos 50 gados, viņas dzīve šodien ir daudz laimīgāka un piepildītāka, kā agrāk. Pati Vikija uzskata, ka 50 gados viņa uzsāka jaunu dzīvi. Tā arī saka – “mana otrā dzīve”.

Vikijas jaunā dzīve no iepriekšējās atšķiras ar to, ka viņa beidzot ir sākusi sekot savām vēlmēm, un tagad tā arī dzīvo, katru dienu gūstot no dzīves milzīgu baudu.
— Agrāk es domāju, vērtēju, analizēju savas perspektīvas un iespējas, – viņa saka. Bet tagad vienkārši, kā kaut ko gribu, tā eju un izmēģinu!

Svētdienās, ja Vikija neiet jūrā ar savu buru laivu, viņi ar vīru divatā ēd paelju jūras krastā. Paelja ir ļoti garšīga, diezgan trekna ar krevetēm un citām jūras veltēm. To apēduši, viņi izdzer pa tasītei stipras kafijas, dāsni atšķaidītas ar Bailays liķieri.

– Reizē ar liķieri, kafijā ir jāielej piens, tad sanāk vēl garšīgāk, saka Vikija.
– Un kā būtu ar vienu saldējumu? – jautā Vikijas vīrs Bojs Ruis, kad tasītes ir tukšas. Svētdienas rītos, pēc paeljas un kafijas, 56 gadīgā Vikija un 59 gadīgais Bojs ēd saldējumu vafeļu glāzītēs, skatās jūrā un smaida, un pilnībā ir apmierināti ar savu dzīvi. Viņi kopā ir jau 36 gadus.

Vikija trenējas gandrīz katras brīvdienas klubā Maritim Cubelles.
Vikijas Moronas dzīves principi

– Pateicoties savai dzīves pieredzei, es saprotu, ka vairums problēmu gala rezultātā atrisinās pašas, lai arī cik sākumā tās šķistu neatrisināmas. Tāpēc var arī nenervozēt.

– Negaidiet piemērotu momentu, lai darītu to, kas jums patīk. Pēc piecdesmit, visi momenti ir piemēroti.

– Pēc piecdesmit, ja tu kaut ko vēlies, tātad tu to vari!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s