Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.
Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.
Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.
Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.
No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.
Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.
Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.
Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.
Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 