Lai vēlēšanās piepildītos

brinumu gaidas12

Jau labu laiku manas vēlēšanās piepildās pašas no sevis. Bez kādas lielas un konkrētas piepūles  Nē, dzīvokli pilsētas centrā un ceļojumu uz Karību salām vēl neviens nav uzdāvinājis, taču mazi nieciņi kā, piemēram, īstajā laikā uzaicinājums pusdienās, atbrīvojies laiks brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs, pa vajadzīgajiem kanāliem pareizajā laikā atnākusi informācija, un citas “nejaušas sakritības” notiek regulāri. Ir tikai jānoskaņojas uz noteikta viļņa.

Šo viltību man ieteica paziņa. Pat nevis ieteica, bet vienkārši pastāstīja to, ko pati dara un kā rezultātā dzīve mainās. Un viss. Nekādu paskaidrojumu par to, kāpēc un kā… Tam bija grūti noticēt, bet vienalga, es atgriezos no viesībām, izvilku no somas nupat nopirkto, skaisto bloknotu un ierakstīju tajā savu pirmo ierakstu – septiņus punktus visa tā labā, kas noticis šajā dienā.

Pirmās četras dienas nekas īpašs nenotika (vai arī es to vienkārši neievēroju), tomēr turpināju rakstīt. Pārsvarā sīkumus: garšīgas pankūciņas pusdienās, pabeigts izšūšanas darbiņš, divas stundas lasīta interesanta grāmata, saruna, kas iepriecināja draudzeni… – es atzīmēju visu, kas kaut nedaudz izkrāsoja ikdienu.

Piektajā dienā notika pirmā jūtamā “sakritība”. Tikko biju uzrakstījusi dienas plānu, kad pēc pāris stundām saņēmu ielūgumu uz semināru, uz kuru pat necerēju nokļūt, un, piedevām vēl, semināra tēma bija man ļoti svarīga.

Jau septītajā dienā atnāca sajūta, ka pietiek vien ievēlēties, un viss notiek vislabākajā man veidā, un pat atbildīgā saruna, kuru gaidīju ar bažām, pagāja labāk, kā vispār varēju iedomāties. Absolūti ne tā, kā biju plānojusi, tikai tagad saprotu, ka tas bija pats labākais variants.

Soli pa solim visi brīnumi balstījās uz trim vienkāršiem noteikumiem.

1. Bloknotam noteikti jābūt skaistam un pildspalvai – labi rakstošai – labi, ja tā ir piemiņa no kāda mīļa cilvēka, vai atvesta no skaista ceļojuma kā suvenīrs, saistīta ar labām sajūtām. Jo tad, kad tu to paņēm rokā, apziņa noskaņojas uz pozitīva viļņa.

2. Rakstīt vajag katru dienu. Izklausās diezgan ierobežojoši, taču patiesībā tas ir diezgan viegli un patīkami, veltīt 5-7 minūtes pirms gulētiešanas, lai galvā vēlreiz izdzīvotu pagajušo dienu un izvēlētos tajā vispatīkamākos mirkļus un priecīgākos notikumus. Tā var būt gan dubultā prēmija, skaista sniegpārsliņa uz cimda, vai labākajai draudzenei nosūtīta skaista bildīte un pretī saņemti mīli smaidiņi, vai durvis pieturošs svešinieks, garšīga tēja no eksotiskas krūzītes, fantastisks saulriets vai tikko izplaucis kaktusa zieds uz palodzes… Jebkas. Sev atzīmēju priekus divos virzienos:
– ar ko mani iepriecināja pasaulē (caur cilvēkiem, dabu, priekšmetiem)
– ar ko es iepriecināju pasauli (šajā gadījumā pat parastu uzkopšanu var pārvērst par Kārtības un Tīrības ienešanu Visumā)

3. Rakstīt tikai labo. Jā – jā, tieši tā. To, kas lika pasmaidīt iekšējai saulītei, un pat tad, ja diena šķiet sliktākā no sliktajām, vienmēr atradīsies kaut kas – viens, divi notikumi, kas neierakstīsies sliktajā scenārijā. Galvenais – iemācīties tos ieraudzīt un atpazīt. Tāpēc ir lietderīgi patrenēties un palūkoties uz dažādām situācijām no dažādiem skatu punktiem.

Atcerieties? “Optimists meklē labo sliktajā, bet pesimists meklē slikto labajā”!

Kas tad īsti notiek? Ja godīgi, man nav ne mazākas nojausmas. Droši vien apziņa kaut kā noskaņojas uz labvēlīgā realitātes viļņa un nokļūst tajā sfērā, kur vēlēšanas piepildāš un pasaule tevi iepriecina ar patīkamiem pārsteigumiem. Droši vien ezotēriķi tam atradīs labāku skaidrojumu. No otras puses, rodas vēlme iepriecināt pasauli, tā papildinot savu sarakstiņu ar patīkamiem notikumiem no ārpuses. Lai arī, iespējams, tie nav nekādi brīnumi, un tomēr! Neuzrakstīt vispār neko – tas ir apmēram tāpat, kā atzīt sevi par neveiksminieku. Tās ir lieliskas “zāles” pret bailēm, pret pašsabotāžu, un tas ir lielisks veids kā paplašināt savas iespējas un robežas. Ar laiku visas bailes pazūd, un izveidojas pašatbalstoša sistēma: “es katru dienu izdaru kaut ko labu un saņemu labu”. Un, lūk, tad, pašos pirkstu galiņos atnāk kņudinoša brīnumu sajūta.
Autors: Irina Jakimečko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements