Ievērot tuvākā svētību

evgenijs jurkins

Mūsdienu dzīves lielākā problēma ir tā, ka mēs esam parāk aizņemti meklējot pašapliecināšanos pavisam nepiemērotās vietās, lai pamanītu to, kā mūs svētī.

Ļoti bieži cilvēki par mums saka kaut ko labu, bet mēs atgaiņājamies ar frāzēm, līdzīgi: “ko nu, ko nu, tas jau nav nekas īpašs, nav vērts par to runāt….” – un tā tālāk. Parasti šos vārdus uzskata par pieticības un kautrīguma izpausmi, taču patiesībā mēs nepieņemam svētību, kura mums tiek dota. Mēs esam pārāk aizņemti ļaudis, mums nav laika pieņemt svētību!
Iespējams, iemesls tam, ka cilvēki tik reti pa īstam svētī citus, ir bedīgas sekas tam, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri no sirds ir gatavi PIEŅEMT tādu svētību. Mums ir ļoti grūti apstāties, ieklausīties, pievērst uzmanību kādam, un laipni pieņemt to, ko mums dod kā svētību.

Dzīve starp cilvēkiem ar ierobežotām prāta spējām man palīdz skaidri redzēt visas šīs lietas. No ārēji bezpalīdzīgiem cilvēkiem nāk ļoti daudz svētību, bet es vienmēr esmu aizņemts, vienmēr dzenos pēc kaut kā ļoti svarīga – kā es varu tās pieņemt?

Ādams, viens no manas kopienas locekļiem, nevar runāt, nevar pats apģērbties, nevar patstāvīgi staigāt, nevar paēst bez palīdzības. Taču viņam ir ļoti daudz svētību, ko dot tiem cilvēkiem, kas atrod laiku, lai pabūtu ar viņu, pieskartos viņam, vai vienkārši pasēdēt blakus.

Es vēl neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu pasēdējisi ar Ādamu ilgāku laiku, un nebūtu sajutis svētību. Šī svētība rodas no vienkāršas klātbūtnes…

Uzmanīga klātbūtne var palīdzēt mums ieraudzīt to, cik daudz svētību mūs sagaida šajā pasaulē: no nabagajiem, no cilvēkiem, kas mūs apstādina uz ceļa, no ziedošiem kokiem un svaigiem pumpuriem, kuri mums pastastīs par jaunu dzīvi, mūzikas un mākslas svētība, bet pats svarīgākais ir svētība, kas pie mums nāk caur pateicības vārdiem, vārdiem, kas pauž atbalstu, simpātijas un mīlestību.

Šos svetītos dārgumus nav jāizgudro. Tie jau ir šeit, tie ir mums apkārt it visur. Taču ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nepalaistu tos garām. Tā darbojas Gars un tas nav uzbāzīgs. Viņš vienkārši maigi atgādina mums par skaisto, spēcīgo, bet noslēpumaino Tā balsi, Kas sauc mūs vārdā un saka mums mīlestības vārdus.

Henrijs Nouvens

Foto: Jevgēņijs Julkins
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements