Vienkārši būt, un ar to pietiek

evgenij-yulkin1

Man dzīvē ir bijuši dažādi skolotāji. Slaveni profesori, pazīstami psihoterapeiti. Taču mēdz notikt tā, ka tikšanās ar kādu, kuram nav nekādu regāliju un nosaukumu, bet varbūt pavisam pamestu, var dot vairāk kā simtiem stundu, pavadītu auditorijās.
Tā bija arī toreiz. Es biju praksē bērnu klīniskajā slimnīcā. Tas notika pirms Jaunā gada, un mūsu nodaļā visus mazos pacientus vecāki jau bija paņēmuši uz mājām. Slimnīcā palika tikai bērni, kurus nebija kam “paņemt”.
Pie mums vērsās sieviete-voluntieris no citas nodaļas, kura kopa puisīti no bērnu nama. Un mēs devāmies strādāt. Mana kolēģe – pie sievietes, bet es – pie bērna. Mani iepazīstināja ar viņa dzīves stāstu. Tas bija ļoti bēdīgs. Puisītim bija tikai seši gadi, un viņa dzīvē bija jau neskaitāmas drāmas un traģēdijas.
Es līdzi biju paņēmusi papīru un zīmuļus. Nedaudz zināšanu par bērnu psiholoģiju. Bailes un izlēmību.
Jau palātā es uzzināju, ka viņu tikai pirms dažām stundām atveduši no reanimācijas nodaļas. Vinam bija temperatūra un trubiņa kaklā.
Es apsēdos blakus, kaut ko teicu, pajautāju, kā viņš jūtas. Viņš gulēja ar muguru pret mani, smagi elpoja un neatbildēja.
Es sēdēju un sapratu, ka te ar savu psiholoģiju es esmu vienkārši nevietā. Aiz sienas kolēģe jau sarunājas ar sievieti. Man bija atvēlēta stunda, un tā man bija kaut kā jāizdzīvo blakus šim mazajam cilvēciņam.
Es nezināju, ko darīt. Intuitīvi mana roka pastiepās pie viņa, un es atcerējos par to, ko šobrīd rakstu šeit.
Es uzliku savu roku viņam uz muguras, tādas maziņas, ka mana plauksta gandrīz pilnībā to nosedza. Viņš nekustējās. Tikai ar grūtībām elpoja.
Es nesūtīju vinam “enerģiju”. Es nenovēlēju ātrāku izveseļošanos. Es nežēloju viņu. Nedomāju par viņa grūto likteni. Es VIENKĀRŠI BIJU BLAKUS. PILNĪBĀ. Es ne par ko nedomāju un neko negribēju. Es dzirdēju viņa smago elpu. Un turēju roku uz viņa muguras.
Tā es nosēdēju minūtes divdesmit, pajautāju, vai viņš vēlas, lai es noņemu roku. Viņš teica: “Nē!”. Tas bija viņa pirmais vārds.
Tā es nosēdēju vēl kadu laiku, kamēr sajutu, ka roka ir notirpusi. Atcerējos papīru un zīmuli. Es teicu, ka varu viņam kaut ko uzzīmēt atmiņai par mūsu tikšanos. Viņš teica: “Helikopteri”. Tas bija viņa otrais vārds. Es centos atcerēties, ka izskatās helikopters, un uzzīmēju kaut ko līdzīgu. Un noliku zīmējumu viņam blakus.
Es atkal noliku roku uz viņa muguras.
Kad vizītes laiks bija beidzies, es teicu, ka man laiks iet. Viņš pagriezās ar seju pret mani un teica: “Paldies!”.
Tas bija viņa trešais vārds.
Es devos prom ar dīvainu sajūtu. It kā pirmo reizi dzīvē būtu bijusi patiesi noderīga. Neizdarījusi neko no tā, kas “bija jādara”. Es izdarīju Visu.
Kopš tās dienas ir pagājuši daudzi gadi. Pa šo laiku man bijušas ļoti daudz mācībstundas un atklājumu. Bet šo tikšanos es atceros vienmēr.
Šis puisēns man uzdāvināja iespēju saprast, ko tas nozīmē: Būt Blakus. Vienkārši BŪT BLAKUS.
Pateicoties vinam, es beidzot sajutu, ko tas nozīmē. Un sapratu, ka dažkārt tas ir pats vērtīgākais no visa, ko mēs varam dot. Savu klātbūšanu.
Mēs ne vienmēr varam kaut ko izdarīt. Mēs ne vienmēr zinām, kā remdēt otra sāpes. Ir tādi momenti dzīvē, kad vajadzīgs vienkārši izdzīvot. Un tad mūsu palīdzība viņam var būt tikai traucēklis. Bet mēs vienmēr varam vienkārši BŪT. Būt blakus. Dalot ar viņu šo dzīves mirkli. Droši vien šī tikšanās toreiz bija vērtīga mums abiem. Viņš nebija viens. Savās sāpēs. Un es nebiju viena. Savā apjukumā. Mēs bijām Kopā.
Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti – vienkārši BŪT. Apjukušam, nobijušamies, vājam, stipram, priecīgam vai skumjam. Neko nedarot, neko nemainot. Neko neprasot. Nepretojoties tam, kas ir. Nepretojoties tam, kas esi tu un kā dzīvo šo dzīvi. Bet Tu Esi. Un ar to pietiek!
Autors: psiholoģe Anna Ļevčenko
Foto: Jevgeņijs Juļkins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements