Ieelpa – izelpa, elpo okeāns

baka3

Ieelpa
Izelpa
Lūk, arī visa dzīve

Pirms mēneša manam draugam nomira tēvs, bet pirms dažiem mēnešiem arī mēs savā ģimenē zaudējām tuvu radinieku.

Šodien, staigājot gar jūras krastu, es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju beigtu delfīnu, skaistu, bet jau mirušu ķermeni.

Cik daudz mūsu dzīvē ir zīmju un notikumu, kuros dzīve un nāve ir sajaukušās, kuros tās pulsē kā bāka mūsu pussalas pašā galā.

Tuvu cilvēku nāve man vienmēr ziņo par kaut ko svarīgu. Tā apstādina mani dzīves skrējienā. Kaut vai uz neilgu brīdi.

Pat tad, kad to gaidi, tā vienmēr ir pēkšņa. Tā, piemēram, mans radinieks ilgi slimoja, un bija skaidrs, kas notiks, taču, kad atskanēja zvans un man paziņoja, ka viss ir beidzies – tas bija pēkšņi.

Es nezinu, kā tas ir jums katram, droši vien dažādi, taču, kad es zaudēju tuvos, bez emocionālās reakcijas vēl kaut kur dziļi Dvēselē notiek apstāšanās. Tā nekādā veidā nav saistīta ar domām un emocijām. Tā ir dziļa eksistenciāla miera sajūta.

Tā ir ļoti līdzīga okeānam, kura virspusē trako vētra, bet dziļumā ir absolūts miers. Pārstāj būt svarīgi visi sīkumi, par kuriem iepriekš raizējies, pazūd trauksme un steiga, un nemiers par nākotni….

Paliek tikai neaptveramais dzīves noslēpums.

Man dzīvē bija periods, kad strādāju ar mirstošiem cilvēkiem – dažādiem – veciem un jauniem. Vienīgais, kas tos vienoja, bija “nāves spriedums” – diagnoze.

Protams, visi viņi ļoti dažādi pārdzīvoja tuvojošos notikumu. Kāds izgāja visas Kubleres-Rossas aprakstītās stadijas, kāds gāja savu, unikālo ceļu.

Tikšanas ar katru no šiem cilvēkiem bija man svarīga un es nekad viņus neaizmirsīšu.

Es atceros divpadsmitgadīgo meiteni, kura bija ļoti mierīga un gaiša.

Viņa man teica, ka nebaidās, ka viņai pat ir interesanti, kas notiks tālāk, ja, protams būs…

taču viņai ļoti žēl savu vecāku, un viņa nezin, kā viņiem būt, kā mierināt viņus. Jo šādā situācijā nomierināties nav iespējams.

Toreiz mēs ar viņu un viņas vecakiem norunājām, ka viņi pamēģinās vienkārši būt viens otram blakus – būt un neko īpašu negribēt ne viens no otra, ne katrs no sevis. Tas ir ļoti sarežģīti, jo ir jāieslēdz savu “neko negribēšanu” un gribēšanu – šo izmisīgo vēlēšanos dzīvot un vēlēšanos, lai tavs bērns turpinātu dzīvot. Nē, it nemaz nav vienkārši. Ar to visu ir ļoti grūti “vienkārši būt”.

Kā saka Rošī Džoana Halifaksa, no kuras es ļoti daudz mācos, mums būs vajadzīgs mīksts vēders un ciets mugurkauls – vienlaicīgi.

Mums nepieciešama prasme apskaut tuvos, piespiežot viņus pie sava mīkstā, neaizsargātā vēdera, dalot ar viņiem sāpes, bet līdztekus tam, mums vajadzīgs ciets, izturīgs mugurkauls, lai varetu pārciest visas ciešanas, nepazaudējoties.

Abas šīs prasmes ir jātrenē. Tās neatnāk nofiksētas, kā Dieva dotas, tās ir jāattīsta un, tās attīstīt var dažādos veidos.

Viens no svarīgākajiem notikumiem manā dzīvē bija manas vecmāmiņas nāve. Viņa man bija kā otrā mamma, un manā dzīvē ļoti daudz ko bija devusi. Pēdējos gados viņa daudz slimoja.

Man tad bija vairāk kā trīsdesmit gadu, es dzīvoju citā pilsētā, kas atradās tālu. Man bija sava ģimene, es daudz strādāju, tāpēc nevarēju pārāk bieži apciemot savus vecākus un vecmāmiņu, kura dzīvoja kopā ar viņiem.

Taču reiz naktī es pamodos un nolēmu, ka, viss, man obligāti pie viņas jāaizbrauc, es nevaru to atlikt. Es atbraucu un trīs dienas biju ar viņu kopā. Tās bjaj vienas no trīs svarīgākajām dienām manā mūžā. Mēs neko īpašu nedarījām, vienkārši stundām ilgi runājāmies par šo un to, vai klusējām.

Ceturtajā dienā vina nomira un nāves brīdī es turēju viņas galvu.

Visai ģimenei bija ļoti svarīgi, ka tajā brīdī mēs bijām kopā. Tas bija svarīgi maniem vecākiem, kuriem bija vajadzīgs atbalsts un, man šķiet, ka tas bija svarīgi arī manai vecmāmiņai.

Mums visiem toreiz bija vajadzīgs mīksts vēders, lai piespiestu tam viens otru, un stingrs mugurkauls, lai izturētu.

Es ne pārāk mīlu Karlosa Kastaņedas grāmatas, bet esmu viņam pateicīgs par šo slaveno metaforu: ka nāve ir tavs labākais draugs un pats svarīgākais skolotājs.

Tā māca būt atvērtam, būt nezinošam. Tā patiešām izlīdzina gan divpadsmitgadīīgo pusaudzi, trīsdesmitgadīgo vīrieti un astoņdesmitgadīgo sirmgalvi.

Mēs visi iekšēji apstājamies, izģērbjamies kaili šī neapjaušamā dzīves noslēpuma priekšā.

Zen filosofijā ir ļoti noderīgs jēdziens “jaunpienācēja prāts” – tā ir tāda apziņas īpšība, kad tu nepieķeries savām zināšanām par šo pasauli, kad tu, liekot roku uz sirds, atzīsti ka patiesībā tu neko nezini par šo noslēpumaino vietu, kurā esi nokļuvis. Un tāpēc nav ko kārpīties un vaigus piepūtušam tēlot, ka zini kaut kādu milzīgu patiesību un proti dzīvot.

Tad, lūk, personīgi mani tikšanās ar nāvi vienmēr aizsūta šajā apziņas stāvoklī – apstāšanās un atvērtība, dziļa nezināšana un tāds sāpīgs klusums.

Kad es zaudēju pavisam tuvos, man vienmēr bija ļoti svarīgi nepārcensties ar “stipro mugurkaulu”. Labāk uzmanību pievērst savam mīkstajam vēderam un sirdij.

Bēdas vajag atdot ķermenim. Tas zina, kā tās parciest. Ķermenis klusu raudās vai izmisīgi gaudos. Iespējams, ķermenim vajadzēs ilgi gulēt, bet, iespējams, ilgi, neapstājoties skriet.

Vai tā kā manam ķermenim, vajadzēja stundām ilgi staigāt pa bezgalīgo okeāna pludmali, kad nomira mans draugs.

Un vēl rituāli. Arī tie palīdz pārdzīvot un atlaist, tie palīdz izveidot kanālu, kur izpaust un atbrīvot bēdas.

Aizejiet uz baznīcu, ja jūtiet saikni ar to. ja nejūtiet, izdomājiet savu personīgo rituālu. Aizdedziet mājas svecīti, uztaisiet koka kuģīti un  palaidiet to upē, uzrakstiet vēstuli savam tuvajam aizgājējam, piesieniet to pie gaisa balona un palaidiet debesīs…

Šie visi rituāli nav ar neko sliktāki par tiem, kas baznīcā, pat, iespējams, labāki, jo nav formāli un nāk no sirds.

Bet, galvenais, nedot iespēju bēdām koncentrēties iekšienē, bet apzināti turpināt ceļu un izpaust tās.

Man palīdz meditācija, kad apsēžos ar seju pret sienu un ieskatos savās sajūtās un redzu, kā tās plūst un mainās un zem visām sajūtu straumēm guļ nebeidzams noslēpumu okeāns.

Ieelpa – izelpa – elpo okeāns.

Gaisma – tumsa – pulsē bāka mūsu pussalas galā.

Autors: Valērijs Verjaskins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements