Kad sēdi – sēdi; kad stāvi – stāvi; lai ko tu darītu – nešaubies!

miera kareivis2

Es ienācu kantorī ar skaļu saucienu: «Sokrāt, vakar vakarā Džozefa kafejnīca nodega līdz pašiem pamatiem».
«Dīvaini», – viņš teica, – «parasti kafejnīcas deg ar zilu liesmu».
Viņš jokoja!
«Vai ir kāds cietušais?» – viņš vienaldzīgi pajautāja.
«Nezinu. Tu vispār mani dzirdi? Vai tad tu ne cik neesi apbēdināts?»
«Vai Džozefs bija apbēdināts brīdī, kad jūs runājāties?»
«Nuuu.., nē…!».
«Lieliski». Tēma vienkārši bija slēgta.
Pēc tam, man par milzīgu izbrīnu, Sokrāts izvilka paciņu cigarešu un aizpīpēja.
«Starp citu, par dūmiem», – «Vai es tev neesmu teicis, ka nav nekā sliktāka par sliktu ieradumu?»
Es neticēju savām acīm un ausīm. Es teicu sev, ka tas nenotiek ar mani.
«Nē, tu man to neteici, taču es esmu pielicis milzīgas pūles, lai izmainītu savus sliktos ieradumus».
«Saproti, tas bija vajadzīgs, lai attīstītu tavu gribu un ierobežotu instinktus. Var teikt, ka pats par sevi ieradums – jebkurš neapzināts, uzmācīgs rituāls – ir negatīva parādība. Taču atsevišķas darbības, kā piemēram smēķēšana, dzeršana, narkotiku lietošana, saldumu ēšana vai stulbu jautājumu uzdošana, ir gan sliktas gan labas vienlaicīgi; katrai darbībai ir sava cena un sava bauda. Izprotot šīs divas puses, tu kļūsti reālistiski atbildīgs par savām darbībām. Un tikai tad tu vari izdarīt brīvu kareivja izvēli – darīt to, vai nedarīt.
Ir tāda paruna: «Kad sēdi – sēdi; kad stāvi – stāvi; lai ko tu darītu – nešaubies». Kad esi pieņēmis lēmumu, seko tam ar visu sirdi un dvēseli, ar visu savu garu. Un nelīdzinies evaņģēlistam, kurš mīlējoties ar sievu domāja par lūgšanām, bet lūdzoties, domāja par mīlēšanos ar sievu».
Es pasmējos, dzīvi iedomājoties šo ainiņu, bet pa to laiku Sokrāts vienu pēc otra izpūta dūmu gredzenus.
«Labāk izdarīt kļūdu ar visu savu esības spēku, nekā bailēs drebot, censties izvairīties no kļūdām. Atbildība nozīmē gan cenas, gan baudas atzīšanu, kā arī izdarīt izvēli, balstoties uz šo atzīšanu un dzīvi ar šo izvēli bez nožēlas.
«Izskatās pēc galējībām: „Vai nu, vai nu“. Un kā ar mērenību?»
«Mērenība?», – vinš uzlēca uz galda gandrīz kā evaņģēlists. «Mērenība? Tā ir viduvējība, bailes, mulsums un maskēšanās. Tie ir velnišķīgi meli. Tas ir viltīgs kompromiss, kas nevienu nav padarījis laimīgu. Mērenība ir domāta mīkstčauļiem, mīkstmiešiem, tiem, kas mūžīgi atvainojas un vēro, kuriem ir bail kaut ko uzsākt. Tā ir domāta tiem, kuri baidās iesmieties vai ieraudāties, tiem, kuri baidās dzīvot vai nomirt. Mērenība», – viņš ievilka vairāk gaisa, gatavojoties galējam spriedumam, – «tā ir remdena tējiņa, kuru gatavo pats velns!»
Es iesmējos. «Sok, tava sludināšana sākas kā lielgabala šāviens, bet beidzas ar vāju “pukšķi”. Tev vēl daudz jātrenējas!».
Viņš paraustīja plecus un norāpas no galda: «To pašu man teica arī seminārā». Tā arī es nesapratu, to viņš teica nopietni vai nenopietni: «Sok, bet es vienalga domāju, ka pīpēšana ir pretīga lieta».

Fragments no Dena Milmena grāmatas “Miera kareivis”
Tulkoja: Ginta FS
Pēc šīs grāmatas motīviem uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu, kurā galvenās lomas atveido fantastiski aktieri Niks Nolte un Skots Mehlovics

Advertisements