Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām

mamma_meita1

Skarbs virsraksts, vai ne? 

Jāatzīstas, man grūti bija šo tulkot, jo, protams, tas viss par mani – arī vienmēr aizņemto mammu. Par manām vērtībām un arī vēlmi paspēt visu. Par manu mammu, kura vienmēr ir centusies mums – bērniem dot visu to labāko, bet tāpat kā daudziem, bija jāiet uz darbu un tāpat kā daudzi, zināja to, ko zināja, ko nu savas dzīves laikā bija iemācījusies – arī no savas mammas.

Šo rakstu noteikti nevajadzētu uztvert kā pārmetumu vai bakstīšanu ar pirkstu. Katrs pats mēs zinām, kādas ir mūsu vērtības. Un, ja Tu esi laba mamma, Tev patīk spēlēties ar saviem bērniem, Tava ģimene regulāri pusdienās vai vakariņās ir kopā pie galda, Tavi bērni nekad nav raudājuši pie bērnudārza durvīm un asarām acīs devušies uz kārtējo pionieru nometni – es Tevi apsveicu un patiesi priecājos par Tevi !!!!

 

Un tagad raksts no kāda bloga – tikai pārdomām!!!!

Vai Tu kādreiz esi aizdomājusies par to, ka gandrīz katrai no mums ir bijis grūti visu laiku būt ar saviem bērniem?

  • Kāpēc visu laiku velk projām no mājām?
  • Kāpēc dēļ tā, ka mums jāiet sabiedrībā, mēs esam gatavas atdot savus bērnus audzināšanai svešiem cilvēkiem, kurus bieži vien mēs nezinām?
  • Kāpēc mūs biezi vien vairāk uztrauc mode un sarunas ar draudzenēm, kā veselība un veselīgs uzturs?
  • Kāpēc ģimene neieņem galveno vietu mūsu dzīvē?
  • Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija un vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šobrīd visi šie jautājumi ir vairāk retoriski…

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tam, kā pēc iespējas vairāk laiku pavadīt ar saviem bērniem, katru dienu kopā cept cepumus, nēsāt brunčus un kleitas, gludināt vīram kreklus, domājot par viņa karjeru un mūža mērķi…

Mēs neredzam tam vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, padevība… Viss kļuvis bezvērtīgs. Viss zaudējis jēgu.

Kāpēc tā notiek?

Kāpēc mēs raujamies strādāt, pametot divgadīgu bērnu kopā ar kādu dīvainu sievieti bērnudārzā? Viņa taču to nemīlēs. Viņai tas savā ziņā ir konveijers un tāpēc viņa necentīsies viņā saskatīt personību. Viņa liks bērnam būt tādam, kā visi, jo viņai tādu ir vismaz 25 un savādāk ar viņiem nevar. Tāda ir sistēma.

Kaut kad sen – pirms gadiem 30, 40, arī mūsu mammas mūs atdeva bērnudārzos. Tādai pat tantei. Bet ko darīt – jāiet uz darbu, jāpelna nauda. Mums taja laikā bija gads, divi un mēs augām ārpus mājas praktiski visu laiku. Ja precīzāk – 21 gadu – 5 gadi bērnu dārzs, 12 gadi skola, 5 gadi augstskola. Un visos šais gados mājās mēs bijām pa vakariem, dažkārt brīvdienās. Mēs vienmēr kaut kur steidzāmies, mums bija darīšanas – stundas, kontroldarbi, pēcstundas, pagarinātās dienas grupas, eksāmeni, kursa darbi, diplomdarbi, kursi u.t.t…

Mums teica – mācies, savādāk būsi mājsaimniece!

Un tas izklausījās tik biedējoši, ka patiešām gribējās ar zobiem izgrauzt kādas zinātnes granītu. Jo pats galvenais taču ir sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Nu, kaut vai dabūt kādu normālu darbu, lai nodrošinātu sevi. Cik bieži mēs ģimenē pulcējamies pie pusdienu galda? Tikai svētkos!

Cik bieži mamma mūs sagaidīja no skolas? Parasti mēs paši nācām mājās, sildījām sev pusdienas vai palikām pagarinātās dienas grupā. Bet vakarā pārnāca mamma, nogurusi no problēmām darbā, viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Vien pārbaudīja mājas darbus (ja neaizmirsa), pajautāja par atzīmēm un aizsūtīja mūs gulēt.

Mūsu vecāki mūs nezināja…

Viņi neko nezināja par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem, jo tas nebija sabiedrībā pieņemts. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nezinājām. Nevarējām uzzināt, jo mums ilgām un sirsnīgām sarunām nebija laika. Nebija laika ģimeniskiem pārgājieniem ar teltīm, kopējai lasīšanai un ģimeniskiem teātra, koncerta apmeklējumiem brīvdienās…
Un tā mēs augām… un tā auga mūsu vecāki… Ta mēs sevī izaudzinājām priekšstatus par dzīvi, vērtībām, mērķiem un idejām. Un mūsu prātos ģimenei bija atvēlēta maza mazītiņa vietiņa. Tieši tāda, kādu mēs redzējām savās ģimenēs.
Jo, lai ilgstoši spēlētos ar bērnu, ir jāmīl to darīt.

Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu daudzveidīgu ēdienu, ir jāmīl to darīt.
Lai rūpētos par māju, veltītu tam laiku – dekorētu, tīrītu, uzlabotu, radītu tajā mājīgumu, ir jāmīl to darīt.
Lai varētu dzīvot ar sava vīra mērķiem un idejām, uztraukties par viņa karjeru un nākotni, ir jāmīl viņš, ne tikai sevi viņam blakus.

Galvenais dzīves skolotājs.

Visu to meitai iemāca mamma. Viņa ir pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda galvenos dzīves orientierus. Viņa māca mīlēt sievietes galveno misiju. Viņa izskaidro, cik svarīgi ir būt labai sievai un mātei. Viņa māca mīlēt.

Un ja meita praktiski nav redzējusi savu māti, un, ja arī redzējusi tad galīgi ne iedvesmojošu ģimenes laimei, tad kā viņai pašai to iegūt?!

Mums bija jāzaudē šo tīrību, sievišķību un mīlestību, tapēc, ka mums mācīja tikai to, kā uztaisīt karjeru, būt darba pirmrindiekiem. Mūs mācīja, ka vārdam Veiksme, jēga ir tikai ārpus ģimenes, tikai kaut kur ārā – kantoros, ofisos.

Un pēc tam mēs klusiņām raudam par izjukušo laulību (jau kuro pēc kārtas), par bērnu atsvešināšanos un par sajūtu, ka kāds mūs kaut kad ir apmānījis.

Taču izeja ir vienmēr!

Izeja ir – mācīties. Mācīties būt mātei, sievai, saimniecei, sievietei. Lēnītiņām, mierīgi….. Mācīties visu ieraudzīt nedaudz citām acīm – sievišķīgām, mīlošām, labsirdīgām, nesteidzīgām…

Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt par savu ģimeni – ne darbu un karjeru. Iemācīties novērtet savu ģimeni – bērnus, vīru. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem. Sildīt viņus savas mīlestības saulītē.

Mums jāiemācās smaidīt vīram, bērniem, apskaut viņus biežāk. Ir jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mēs audzinam ne vienkārši cilvēku, mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules uzskatu, viņa dzīves galvenos uzstādījumus. Tas, ko viņš iegūs bērnībā, noteiks to, kas viņš būs savā dzīvē un kāda viņam tā izveidosies.

Un mums ir jāuzbūvē lieliska mātes un sievas karjera, jo ja mēs pat nemēģināsim uzrāpties pa šīm karjeras kāpnēm, vilšanās noteikti būs mūsu vecumdienu neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc, ka neizmantotās iespējas un aizstumtā atbildība dod rūgtus augļus nākotnē.
Un svarīgi ir atcerēties to, ka viss dod augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no vertībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē … savas ģimenes pasaulē.

Autors: Natālija Bogdan
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

16 thoughts on “Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām

  1. Varu pateikt tikai to,ka mēs vienmēr ēdām pie kopējā galda, Vecāki strādāja, jo no kā tad dzīvot, ja nestrādāsi un vecāki mācīja visus darbiņus un darbus un dzīves gudrības, darījām daudz ko kopā ar vecākiem iemācījāmies gatavot ēst, jau 10 – 11 gadu vecumā jau mācēju gatavot, man ļoti patika pelmeņus gatavot, jo man viņi garšo un visus citus saimniecības darbus, gan mājās gan dārzā, arī svētkus svinējām, ar radiem kopā salasījāmies, braucām viens pie otra, tās bija labas saiešanas, dziedājām, dejojām un arī mēs radu bērni bijām veels bars. Un vecāki arī spēles ar mums uzspēlēja, atrada kādu brīdi, bieži vien ar kaimiņiem kopā salasījāmies uz spēlēm, mums bija novuss mājās, tēvs nopirka. Morāle arī bija savādāka, kaut kā tās ģimenes vērtības bija svarīgas, Paši konservus, sulas gatavojām, gurķus, kāpostus skābējām, uz mežu ogot un sēņot braucām, gan sālītas gan marinētas sēnes bija, salāti visādi.Man nekāda rūgtuma nav, tieši otrādi – patīkamas atmiņas, ziemas priekus baudījām visus iespējamos un vasarā tikai pa lauku dažādas spēles spēlēdami, ko nevar teikt par mūsu laika bērniem, viņi noteikti nezina ne pusi no tām spēlēm ko mēs spēlējām, jo tagad visi sēž un izklaidējas datoros un telefonos, tagadējie bērni ir zaudējuši bērnību.

    Like

  2. Vēl varu piebilst, ka mums bija malkas plīts un krāsnis kuras 3 dienas siltumu turēja kamēr atdzisa. Arī malka bija jāgādā un jākrāmē, bet cik patīkami bija ziemā pie tādas krāsns!

    Like

  3. Manuprāt ir pareizi, ka savu sapņu īstenošana un pašrealizācija ir svarīgāka par bērnu nākotni. Tad vismaz neliksi bērniem īstenot savus nepoepildītos sapņus. Un iemācīsi pēc parauga arī pašiem sevi mīlēt un cienīt, kā, manuprāt, mūsu tautai visvairāk pietrūkst. Nav labi, ka katra paaudze dzīvo tikai ziedojot visu bērniem, kuri tad ziedos visu saviem bērniem un tā gadsimtiem. Kāda tam jēga, ja neviens nav laimīgs un upurējas nākošajai paaudzei? Un tā iemācās darīt tāpat. Žurkas arī tā dzīvos – viss tikai ar galveno mērķi vairoties un radīt nākamo paaudzi. Manuprāt jābūt laimīgiem un tad arī bērni iemācīsies tādi būt. Un ja laime ir piepildot sevi darbā, tad labāk lai meita redz pašpārliecinātu veiksmīgu biznesa mammu, nekā sabrukušu sievieti, kas klusībā ienīst bērnus, jo to dēļ upurējusi visus savus sapņus. Bērni to neprasīja, to izvēlējās māte pati nu un sabiedrība ar savām runām par “pareizo” ģimeni.

    Like

  4. Vēlētos piebilst, ka mēs dzīvojam pilnīgi cita laikmeta un gadsimta! Mums ir ļoti daudz iespējas izvēlēties! Un man šķiet, ka mammas misija ir nevis audzināt brunčos ieķērusos paaudzi, bet gan gudrus, izlēmīgums, paspietiekamus jaunus cilvēkus! Un nedomāju, ka visu laiku salīdzinot ar iepriekšējo laiku kļūdām vai labumiem mēs izdaram pareizo izvēli! Ja ģimene viss ir balstīts uz mīlestību, tad berniem rodas “pareiza” izpratne par lietām! Un būt “labai” mammai nenozīmē sevi nerealizēt brīnišķīgajā dzīve! Un šis raksts man atkal lika sev atgādināt, ka katram no mums ir savi sapni, dzīves modeli!

    Like

  5. Bet ko darīt mātēm, kuras vīrs ir pametis? Kā tās lai ziedo visu berniem, majai utt? Vai arī, kā ir, ja sieviete ziedo sevi vīram un ģimenei 10 gadus, bet pēctam vīrs izdomā pamest ģimeni, un sieva paliek ar bērniem viena? Bez karjeras, bez mājas, bez iztikas? Sievietei ir jabut pastavigai. Virs nemīlēs lupatu pie saniem, kas ziedo visu sevi vinjam, berniem un mājām. Sievietei vajag gan karjeru, gan laiku sevis sakopšanai, lai gan vīrs var viņu mīlēt, gan bērni apbrīnot. Protams ir jāvelta laiks arī bērniem un vīram. Bet sieviete nav vairs mājas vergs. Ja sieviete tikai aptekales bernus, tad viņi izaugs par tādiem, kas nespes neko paveikt, jo visu mūžu taču mamma ir viņu vieta visu darijusi.

    Like

  6. Briesmīgs raksts! Prieks tomēr redzēt, ka mūsdienās ģimenes veidojas uz daudz gudrākiem un mūsdienīgākiem principiem. Laulība ir tandēms, kurā abi ir līdzvērtīgi – ciena un mīl viens otru, nevis viens spēj pelnīt piķi un otra spēj būt pakļāvīga aitiņa. Prieks, ka jauni vīrieši ir sapratuši, cik svarīgi arī tēvam būt vecāka lomā un patiešām pievērsties un piedalīties bērna audzināšanā.(šajā rakstā vispār tas nav pieminēts). Arī mammām drīkst būt karjera un intereses ārpus mājas, citādāk ko tāda kastē dzīvojoša mamma spēs iemācīt bērniem? Tiešām dažreiz jāizvērtē rūpīgāk, vai šādi novecojošu stereotipi tiešām audzina spējīgu, pašpārliecinātu, pašpietiekamu un veselīgu saviedrību. Reizēm labāk vispār nedzemdēt bērnus, īpaši, ja Tu uzskati, ka tā ir Tava vienīga dzīves jēga un misija.

    Like

  7. Lielisks raksts, ja mājās būšanai, omulības radīšanai un cepumu cepšanai katru dienu ir finansiāla neatkarība. Ir ļoti forši, ja vīrs pelna pietiekoši, lai mamma ar bērniem var palikt mājās, noorganizēt teātrus un pulciņus, atslodzei, uz pāris stundām, paņemt aukli un aiziet uz SPA , vai padarboties kādā hobijā (kas parasti nav lēti). Šādā situācijā ir gan sieviete laimīga, gan ģimene. Bet, meitenes, mūsu valsts politika un vīriešu emocionālā apziņa (par to, ka jāuzņemas atbildība par ģimeni) vēl nav tādā līmenī, lai mēs varētu atļauties šai sievišķības baudīšanai un mājas dekorēšanai. Protams, man prieks, ka lēnām uz to iet un dažās ģimenēs šāds modelis jau strādā, bet tas viss notiek lēnām 🙂

    Like

  8. šitādas sakropļotās vērtības ir vajadzīgas IKP celšanai, mūsdienu kapitālismam ir vajadzīgi vairāk patērētāji, un kura ģimene ir ideālāks patērētājs – kur kur sieviete iegulda enerģiju ģimenē, vai kur viņu redz tikai vakaŗā nogurušu?
    Kaut ātrās pārtikas industrijai – visideālākā ir ģimene Nr.2 🙂 un tad nāk tālāk veselības problēmas no fastfuda, tur jau farmācijas bizness roķeles berzē, un tā var turpināt bezgalīgi “)

    Like

  9. Mēs joprojām ēdam vakariņas katru vakaru viena laika un visi pie viena galda. Es bērnus sagaidu mājas katru vakaru pēc skolas, sagaidu vīru. Bērni pārnākot mājas izpilda mājas uzdevumus un mājas darbus no skolas.
    Pie vakariņu galda apspriežam ka gājis pa dienu skola un darba.
    Neuzskatu ka tas ir kas neiespējams strādājošai māmiņai un tētim.

    Un laiku vienmēr var atrast savai ģimenei. Pārējais ir vienkārši aizbildinājums.

    PS. Esmu strādājoša māmiņa ar diviem bērniem.

    Like

  10. Un vakariņas es mājas gatavoju pati. Un mājas arī paspēju satīrīt. Galvenais ir pienākumu sadale mājas un neviens nav pārāk noguris un bērni ar vīru arī ciena tīrību un vēlas to uzturēt.

    Jo es uzskatu ka mamma nav nekāda kalpone un katram pašam aiz sevis jāvāc.

    Like

  11. Man labprāt patiktos šāda dzīve, kā rakstā ir minēts. t.i. man patiktos būt mājās ar bērniem, sagaidīt vīru no darba un kopīgi visa ģimene ieturēt maltītes. Bet lai šāds prieks būtu iespējams, tad vīram ir jābūt vismaz 900 eiro uz rokas. Jo rēķini: No tā, ko viņš saņem uz rokas ir jāsamaksā par māju/dzīvokli, sakaru līdzekļi, elektrība. Ja ir kādas kredītsaistības, tad tās vēl katru mēnesi pie visiem maksājumiem ir jāmaksā. Par to pašu naudu jāpabaro ģimeni, jāapģērbj ģimeni. Par savas ģimenes sieviešu higienu arī sanāks domāt, kaut gan sieviete to varētu pati izdarīt. Bet ja jau viss ir uz vīra maciņa, tad viņam sanāks domāt par pilnīgi visām ne tikai savām, bet arī savu ģimenes sieviešu vajadzībām. t.sk. skaistuma, veselības, un higienas vajadzībām. Jo sieviete pati uz veikalu nevarēs aiziet, viņai tak nav naudas par ko nopirkt visu, kas viņai ir nepieciešams. Jā, tas droši vien būtu pareizi, ka sieviete neietu darbā, bet saimniekotu mājās. Bet mūsdienās tas ne katram ir iespējams. Jo par visiem ieņemamajiem amatiem vienādu algu nemaksā. Ir kad par abu vecāku naudu nevar savilkt galus kopā (finansiālos). Būsim reālas.

    Like

  12. Es uzaugu tā, ka mamma bija mājās, lai gan tēvs īsti ģimenē nebija klāt. Negāju bērnudārzā kā citi bērni, bet uzaugu mājās kopā ar mammu. Tā jau patīkami, jo mani vadāja uz jūrmalu un mežaparku, visur kur vien varēja no Rīgas izvest ārā ar sabiedrisko. Viņai bija savas idejas kas ir labāk. Un beigā, tik bieži nācies klausīties, ka redzi viss taču bērniem, ka viņai taču tagad nekā nav. Principā, viņa nav laimīga sieviete. Es būtu bijusi daudz priecīgāka, ja viņa būtu sevi attīstījusi kā spējīgu, veiksmīgu sievieti, kura ir laimīga. Jo kā lai es salaboju viņas dzīves likstas, problēmas ? Tā ir viņas atbildība un izvēle.
    Nevajag visu centrēt uz to, ka strādājošās sievietes ir nelaimīgas un viņām nekam nav laika. Tā ir galējība!! Daudz patīkamāk tomēr izaugt ģimenē, kur vecāki ir laimīgi un apmierīnāti ar savu dzīvi un sasniegumiem, un to ka viņi var arī atļauties lietas. Visam ir jābūt kaut kādā balansā, nevis ja strādā, tad uzreiz slikti un ja sēž mājās un apkalpo bērnus un vīru tad viss būs ideāli, jo sievietei redzi vienīgam dzīves mērķim un visai labsajūtai jāslēpjas tikai un vienīgi bērnu audzināšanā un vīra apčubināšanā. Padomājiet arī cik ilgi vīram tāda sieviete ir interesnata. Kas pati neko nevar. Es vienozzīmīgi esmu par vienlīdzīgām attiecībām starp laulāto.
    Un kā jau te minēja vienā komentārā rakstīja, kapēc nekur netiek runāts par tēva iesaistīšanos bērnu audzināšanā? Tā kā tēva loma ģimenē nav svarīga ? Tas nozīmē, ka vīrietis var strādāt tikai un viņam laiku un spēku ģimenei nevajag ??

    Like

  13. Tikai komentāram. Esmu beigusi skolu un universitāti ar izcilību, strādājusi labi apmaksātā darbā svarīgā amatā, bet šobrīd jau piecus gadus dzīvoju mājsaimnieces dzīvi. Es, protams, satieku draudzenes un aizeju uz vingrošanu, bet es vedu vecākos bērnus uz skolu un bērnudārzu (grib), un pa dienu atpūšos no trokšņa, kamēr mazākais guļ. Un es jūtos laimīga un piepildīta. Un es alkstu redzēt un sajust, kā mani bērni aug. Mājsaimniece ar augstāko izglītību. 🙂
    Iespējams, ka tas tāpēc, ka paspēju pabūt karjerā augstu un tikai uz 30 izveidoju ģimeni.

    Like

  14. Man liekas, ka raksts absolūti vienos vārtos. Tas ir kā veğetārietim stāstīt, cik garšīga ir kotlete. Katrai sievietei un vīrietim dzīve iegrozās savādāk. Atšķirīgā dzīves posmā piedzimst bērni, Atšķirīgā gribas cept cepumus vai iet sabiedrībā un strādāt algotu darbu. Un ko darīt, ja notiek, ka tavs vīrs sit tevi un tev nav ne profesijas, ne darba, bet patīk brunči un cept cepumus. Un tā arī gadās. Tas nav stāsts tikai par ļauniem vīriešiem vai otrādi par karjeristēm. Tas ir stāsts par sabiedrībā līdzsvarā, kur nav sadalījuma sieviešu un vīriešu darbos. Kur nav KKK. Kinder, Kirchen and Kitchen. Tas ir stāsts, kur visi ir laimīgi. Un tas ir iespêjams, ja mēs mīlēsim, cienīsim viens otru un savus běrnus.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s