“… jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.” Bībele
Ir cilvēki, kuri dzīvo Pārpilnības pasaulē un ir Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji.
Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji nevar no sirds pateikties par to, kas viņiem tiek dots, jo domā, ka “nav par ko” pateikties. Patiesībā viņi savas neuzmanības dēļ ļoti ātri palaiž garām jebkurus labumus, kurus pasaule un cilvēki tiem dāsni sūta.
Viņiem nepietiek uzmanības būt šajā momentā, jo traucē Nabadzīgajām pasaulēm raksturīgās bailes, ka “tālāk būs vēl sliktāk”. Daudziem traucē pārliecība, ka “labi nevar būt mūžīgi” un tāpēc viņi vēlas paņemt no cilvēkiem un apstākļiem maksimumu. Tā viņi paskrien garām esošā momenta skaistumam un pārpilnībai. Jo saņemt jebko cilvēks var tikai TAGAD, nekad – nākotnē. Tikai tad, kad nākotne kļūst par TAGAD, tā var kaut ko dot, bet, ja nav ieraduma būt Šeit un Tagad, tad nākotne nabadzīgai uztverei nekad arī nepienāk.
Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji ir savu baiļu, šaubu un gaidu gūstekņi. Viņi ir tie, kuri patiesi neatšķir Pieņemšanu un Pacietību.
Pacietība – lēmums ciest tiek apzināti pieņemts otršķirīgu labumu dēļ.
Pieņemšana – apmierinātības stāvoklis no tā, kas ir Šeit un Tagad (uzlabojumi ir iespējami, bet tas kas ir – jau ir labi). Tā ir vienkārša, neliekuļota baudīšana – bez liekām ceremonijām, aizvainojumiem, ambīcijām un gaidām.
Un kā tad vēlmes? Ja pieņem to, kas jau ir, kā tad tiekties uz kaut ko vairāk? – jūs vaicāsiet.
Vēlmes notiek no Pieņemšanas pozīcijām, tikai tas skan nedaudz savādāk: nevis “es gribu, lai viņš….”, bet gan “es gribu, lai es…” Reizē ar Pieņemšanu atnāk sapratne par to, ka ikviens cilvēks dara labāko, uz ko viņš ir spējīgs katrā savas dzīves brīdī. Bet, ja kaut ko arī nedara vai nedod, tad droši vien tāpēc, ka nevar, jo savādāk “dotu pietiekami”, “mīlētu pietiekami”, “samaksātu pietiekami”, “izauklētu pietiekami” (piemēram – vecāki).
Tuvākā cilvēka īpatnību “paciešana” notiek tad, kad mēs negribam vai nevaram saprast otra cilvēka patiesās vajadzības. Tāpēc, ka pašam jau no bērnības ir kāds deficīts. Ir labi atskārst, ka tas, ko mums par maz iedeva bērnībā, vairs netiks iedots tagad, kad esam jau izauguši.
Tad, kad mēs jau esam izauguši, mēs paši varam sev iedot visu, ko vēlamies. Visu, ko mums pietiks drosmes SAGRIBĒT, ne domāt vai teikt, ka mēs to it kā vēlamies. Bet SAGRIBĒT!
Runāt un domāt var, bet to ir vērts DARĪT, atdodot visu sevi. Ir labi, ja varam atšķirt, ka runāt un gaidīt nav viens un tas pats, tie ir divi absolūti atsķirīgi procesi
Jūsu tuvākais cilvēks patiešām jums nav neko parādā, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, līdz tam brīdim, kad viņš pats pēc savas iniciatīvas vēlēsies kaut ko jūsu labā izdarīt.
Tāpēc – katra kustība mūsu virzienā patiesībā ir BRĪNUMS! Patiešām Brīnums, kurš varēja arī nenotikt.
Un tad Pacietības /gribas vardarbības pret sevi/ vietā atnāk vēlme atlaist otru un ļaut viņam būt brīvam. Te nu arī ir galvenais Pieņemšanas noslēpums un Pateicības pamats.
Jūs variet uzskatīt, ka kāds kaut ko jums ir parādā, tādā veidā attaisnojot savas gaidas. Variet sist sev pie krūtīm, pierādot, ka jūs kāds ir “pieradinājis” un tagad jūs esiet šīs pieķeršanās upuris. Un tāpēc šis Kāds (jūsu atkarības vaininieks) vēljoprojām ir jums kaut ko parādā. Tādā veidā jūs savu dvēseles nabadzību un nepietiekamību projicējiet uz nejaušu, nepiesardzīgu “labdari”. Jūs variet censties viņu ievilkt savā nebrīvajā ierobežotu resursu pasaulē. Ievilkt to, kurš nāk no cita – resursiem bagātāka visuma un ir padalījies ar jums savā parpilnībā – emocijās, sajūtās, idejās vai materiālajos labumos. Padalījies tāpēc, ka viņam patiešām ir šo labumu pārpilnība. Un tagad viņam jāatskās no savas ierastas brīvības, lai turpinātu jūs priecēt arī turpmāk? Diemžēl diez vai tas notiks. Vinš pats var gribēt tā rīkoties, jo jūt, ka Dvēselei tā vajag, un tad viņa brīvība nesamazināsies un enerģija palielināsies, tā ietekmējot arī jūu visumu. Tieši tās attiecības, kurās mēs jūtamies Brīvi un Vareni ir patiesi vertīgas.
Ir milzīga greznība ļaut saviem mīļajiem nekļūt par ķīlniekiem tam, ka reiz viņi izdarījuši ko labu mūsu dēļ. Un tas pārsvarā ir raksturīgi Pārpilnības pasauļu iedzīvotājiem.
Ir labi, ja atceramies, ka cilvēka dzīve rit satarp Labi un Ļoti Labi. Tā kā, ja cilvēks saka, ka viņam ir “slikti”, tad personīgi es domāju, ka viņam tajā tomēr ir labi, tikai cilvēks nav uzmanīgs attiecībā pret savas dzīves esošo brīdi.
Autors: Natālija Vaļickaja
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 