Atvadu vēstule Lellei

lelle7

2000. gadā kādā peruāņu avīzē tika publicēta poēma “Lelle”, kuru nosauca par rakstnieka “Gabriela Garsijas Markesa atvadu vēstuli”. Vēlāk izrādījās, ka šī darba autors ir mazpazīstamais meksikāņu vēderrunātājs Džonijs Velšs. Un veltījis šo runu viņš nav vis visai cilvēcei, bet gan savai lellei. Vēlāk šis fakts tika paziņots oficiāli. Tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc zem Velša gara darba parādījās Markesa vārds. Neskatoties uz to “Gabriela Garsijas atvadu vēstule” tika plaši tiražēta un radīja sajūsmas vētru viņa talanta cienītāju rindās. Daudzi vēljoprojām domā, ka šo vēstuli rakstījis pats Markess.

«Ja kaut uz mirkli Dievs aizmirstu, ka es esmu tikai lupatu lelle, un uzdāvinātu man mazu gabaliņu dzīves, es droši vien neteiktu visu, ko domāju, bet noteikti domātu, ko saku. Es vērtētu lietas ne pēc to cenas, bet pēc svarīguma. Es gulētu mazāk, sapņotu vairāk, apzinoties, ka ikkatra minūte, ko pavadu aizvērtām acīm nozīmē zaudētas sešdesmit sekundes gaismas. Es ietu, kamēr visi pārējie stāv, un negulētu, kamēr citi guļ. Es klausītos, kad citi runā. Un cik labprāt es baudītu šokolādes saldējumu!

Ja Dievs man dotu nedaudz dzīves, es ģērbtos vienkārši, celtos līdz ar pirmo saules staru, atkailinot ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Dievs, ja man būtu sirds, es iekaltu savu naidu ledū un gaidītu, kad atmodīsies saule. Es gleznotu zvaigžņu gaismā kā Van Gogs, lasot Benedetti dzeju un Serra dziesma būtu mana mēness serenāde. Es mazgātu rozes savās asarās, lai izgaršotu to ērkšķu asumu un maigi rozā ziedlapiņu pieskārienu.

Dievs, ja vien man būtu palicis gabaliņš dzīves, es NENODZĪVOTU NEVIENU DIENU, NEPATEICIS SAVIEM MĪĻAJIEM, KA ES VIŅUS MĪLU.  Es pārliecinātu katru man svarīgo cilvēku par manu mīlestību un dzīvotu iemīlējies mīlestībā. Es pierādītu cilvēkiem, cik ļoti viņi maldās, domājot, ka tad, kad viņi noveco, tad pārstāj mīlēt: gluži otrādi – viņi noveco tāpēc, ka pārstāj mīlēt!

Bērnam es dotu spārnus un ļautu, lai vinš pats iemācās lidot.  Vecos cilvēkus es pārliecinātu par to, ka nāve neatnāk ar vecumu, bet gan ar aizmiršanos. Es tik ļoti daudz ko esmu iemācījies no jums, cilvēki. Es sapratu, ka visa pasaule vēlas dzīvot kalna virsotnē, nesaprotot, ka īstā laime ir tad, kad mēs kāpjam kalnā. Es sapratu, ka no tā brīža, kad jaundzimušais pirmo reizi savā mazajā kulaciņā satver tēva īkšķi, viņš to satver uz mūžu

Es sapratu, ka vienam cilvēkam uz otru IR TIESĪBAS SKATĪTIES NO AUGŠAS TIKAI TAD, KAD VINŠ PALĪDZ OTRAM PIECELTIES. Ir tik daudz lietu, kuras es no jums, cilvēki, varētu iemācīties, bet patiesībā, diez vai tas man noderēs, jo tad, kad mani ieliks šajā te čemodānā, es diemžēl jau būšu miris.

Vienmēr saki to, ko jūti un dari to, ko domā.

Ja es zinātu, ka šodien es pēdējo reizi tevi ieraudzīšu gulošu, es cieši tevi apskautu un lūgtu Dievu, lai viņš mani padarītu par tavu Sargeņģeli.

Ja es zinātu, ka šodien es pēdējo reizi redzu, kā tu izej pa durvīm, es apskautu, noskūpstītu tevi un pasauktu tevi atpakaļ, lai dotu tev vairāk.

Ja es zinātu, ka dzirdu tavu balsi pēdējo reizi, es ierakstītu lentā visu, ko tu teiksi, lai klausītos to vēl un vēl, bezgalīgi.

Ja es zinātu, ka šīs ir pēdējās minūtes, kad redzu tevi, es teiktu: Es tevi mīlu un kā muļķis nezināju, ka tu tāpat to zini.

Vienmēr ir rītdiena, un dzīve mums piespēlē vēl vienu iespēju, lai visu izlabotu, taču, ja es kļūdīšos arī šodien – tas ir viss, kas mums atlicis, es vēlētos tev pateikt, cik ļoti es tevi mīlu, un nekad tevi neaizmirsīšu.

Ne jauneklis, ne vecs vīrs, nevar būt pārliecināts, ka rītdiena viņam pienāks. Šodien var būt pēdējā reize, kad tu redzi tos, kurus mīli. Tāpēc neko negaidi, izdari to šodien, tā kā to darītu, ja zinātu, ka rītdienas nebūs nekad. Tu raudāsi nožēlā par to, ka tev neatradās laika vienam smaidam, vienam apskāvienam, vienam skūpstam un, kad tu biji tik aizņemts, lai izpildītu pēdējo vēlēšanos.

Atbalsti savus tuvos, čuksti viņiem, cik ļoti viņi tev ir svarīgi, mīli viņus un saudzē, atrodi laiku, lai pateiktu: “man žēl”, “piedod man”, “lūdzu un paldies”, un visus tos mīlestības vārdus, kurus tu zini. NEVIENS NEATCERĒSIES TEVI PAR TAVĀM DOMĀM.

Lūdz Dievam gudrību un spēku, lai tu varētu runāt to, ko jūti. Parādi saviem draugiem, cik viņi tev ir svarīgi. Ja tu to nepateiksi šodien, rītdiena būs tāda pati kā vakardiena. Un, ja tu to neizdarīsi nekad, nekam nebūs nozīmes. Piepildi savas vēlmes. Tas brīdis ir pienācis.».

Avots: livelib.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s