Ar dibenu gaisā

sieviete dārzā5

Ak, Laiks…

Ļoti, ļoti sen es biju jauna un gudra, bet dumja. Tas nozīmē to, ka man bija labas atzīmes skolā, man nebija jālien pēc vārda kabatā, bet kaut kas tomēr pietrūka visā tajā, kas attiecas uz empātiju. Īpaši tad, ja tas skar vecākus cilvēkus. Nē, es nebiju rupja, bet viņi mani absolūti neinteresēja, un es centos, lai man ar viņiem nebūtu jāsaskaras.

Ļoti, ļoti veci vecīši – tie, kuriem ap 80 un vairāk, man vispār bija mīkla. Kā ar viņiem notika viss šis LAIKS? Krunkas, slimības, man šķita, ka mēs ar viņiem vispār piederam dazādām bioloģiskām sugām, iespējams, pat esam no dažādām planētām! Ja man būtu dzīvi vectētiņi un vecmāmiņas, iespējams, es domātu savādāk, taču man viņu nebija.

Pat tad, kad man bija jau 20 gadu, es uzskatīju, ka nekad nenovecošu, vai arī, ja novecošu, tad tikai kaut kādā vieglā formā – “light” versijā. Nekā nebija!

Tagad man ir 58 gadi, kaut kas ir sācis sāpēt, ir pazudis viduklis un es neatpazīstu savu seju spogulī – īsāk sakot, es novecoju tāpat kā visi parējie.

Žēl tikai, ka es nevaru atgriezties atpakaļ pagatnē ar šīm zināšanām un pateikt sev pašai – jaunai priekšā: paskaties uz vecīšiem, parunājies ar viņiem, neļauj viņiem aizslīdēt kā smiltīm starp pirkstiem, tā arī neiepazīstot viņus tuvāk.

Daba ir tāda zaļa padarīšana, kas paskrien garām tev ceļā uz bāru, uz diskotēku, uz randiņu, uz veikalu – tā es to uztvēru, kad biju jauna. Koki? Kaut kas ļoti garš. Ziedi? Skaists pušķis. Dzīvnieki? Ģimenē kaut kad mums bija suns. Šķiet, bija arī kaķis..

Tagad, kad man ir 58, es dievinu dabu – tik ļoti, cik nekad agrāk to neesmu dievinājusi. Es vienkārši vairs nespēju būt slēgtās telpās. Es skatos raidījumus par dzīvniekiem, dabu un ceļojumiem pa mežonīgām vietām un dabas parkiem. Kā tikko ir iespēja, es dodos dabā. Stunda pastaigas mežā uz mani iedarbojas kā brīnumtablete, kas uzlabo garastāvokli, dod spēku, veselīgu miegu naktīs, spēju skaidri domāt un tikt galā ar stresu.

Jaunībā man pat galvā nevarēja ienākt doma, ka es vēlēšos strādāt dārzā. Tik daudz kā visa darāma, pasaule traucas uz priekšu, kam gan vajadzīga tā rakņāšanās pa dobēm? Visu var nopirkt veikalā! Tagad mans sakņu dārzs un puķu dobes plešas plašumā ar katru gadu arvien lielāks. Drīz tas aizņems visu manu zemi. Un man tas patīk. Pie dārzā atlido bites, tauriņi, putni, nāk dažādi mazi dzīvnieciņi. Es priecājos, ka viņi nāk, jo tas nozīmē, ka es savu darbu daru labi.

Senāk, kad braucu garām dārziem, es redzēju sievietes, kas dibenus gaisā paslējušas, nonēsātās drēbēs un jocīgās panamas cepurītēs, vicināja kapļus savas dobēs, un domāju: “Kā nav kauns? Iztaisījušās kā klauni – šortos ar tādu celulītu, krunkainiem ceļiem. Galvā kaut kādas briesmīgas cepures. Kā tā var? Kur tad paliek vēlme labi izskatīties? Nē! Ar mani nekas tāds nekad nenotiks!”

Un, ko jūs domājat? Lūk, es pati, pašāvusi dibenu gaisā, sēju sēklas, rāpoju pa zemi uz saviem krunkainajiem ceļgaliem. Garām pabrauc jaunas manas versijas, un es viņām māju ar roku. Man vēl nekad nav bijis tik labi! 🙂

Autors: Erika Ferenčika, rakstniece un humoriste

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements