Par bumbiņām un laiku

bumbinas5

Kādu rītu es sagatavoju sev kafiju, paņēmu ikrīta avīzi un apsēdos uz terases lai palasītu. Fonā skanēja radio. Es pārslēdzu kanālus un pēkšņi izdzirdēju samtainu veca vīra balsi. Viņš kaut ko runāja par “tūkstoš bumbiņām”. Es ieinteresējos un pagriezu radio skaļāk.

– Labi – teica vīrs – varu garantēt, ka Jūs esat ļoti aizņemts darbā. Vakar, šodien, rīt. Un Jums maksā labi. Taču par šo naudu viņi nopērk Jūsu dzīvi. Padomājiet, Jūs nepavadat šo laiku kopā ar savu ģimeni – ar saviem mīļajiem, bet viņi Jūs gaida. Ne par ko neticēšu, ka Jums tik daudz jāstrāda lai vienkārši izdzīvotu. Jūs strādājat tik daudz, lai piepildītu savas vēlmes. taču ziniet, ka tas ir kā apburtais loks – jo vairāk naudas, jo vairāk vēlmju jāpiepilda, jo vairāk naudas vajag un tāpēc Jūs strādājat galvu nepacēlis lai saņemtu arvien vairāk un vairāk.
Pajautājiet sev: “vai tiešām man vajadzīga tā vai cita lieta – piemēram jaunāka, modernāka mašīna?” Un šīs mašīnas dēļ Jūs esat gatavs laist garām dēla pirmo uzstāšanos deju konkursā.

– Ļaujiet man Jums pastāstīt, kas man reāli palīdzēja saprast un atcerēties, kas tad ir manas dzīves vērtības.
Un viņš sāka skaidrot savu “tūkstoš bumbiņu” teoriju.

– Skatieties, kādā jaukā dienā es apsēdos un sāku skaitīt. Vidēji cilvēks dzīvo 75 gadus. Zinu, daudzi dzīvo īsāku mūžu, citi – garāku. Taču vidēji tie ir 75 gadi. Tagad es 75 sareizinu ar 52 (tik svētdienu ir gadā) un sanāk 3900 – tik svētdienu ir Jūsu mūžā. Kad es par to aizdomājos, man bija 50 gadu. tas nozīmē, ka uz to brīdi biju nodzīvojis apmēram 2900 svētdienas. Un man palika tikai 1000.

Es aizgāju uz veikalu un nopirku 1000 nelielas plastikāta bumbiņas. Mājās tās iebēru caurspīdīgā stikla traukā. Katru svētdienu es izņēmu no trauka vienu bumbiņu. Un es ievēroju, ka redzot, kā bumbiņu skaits traukā samazinās, es sāku pievērst uzmanību tam, kas manā dzīvē patiešām ir svarīgi – patiesajām savas dzīves vērtībām.
Nav spēcīgāka līdzekļa un motivācijas, kā redzēt kā samazinās Jums atvēlētais laiks.

Tagad noklausieties pēdējo domu, ar kuru vēlētos šodien padalīties, pirms dodos apskaut savu mīļoto sievu lai dotos ģimeniskā pastaigā. Šorīt es no trauka izvilku savu pēdējo bumbiņu…
Tāpēc, katra nākamā diena man būs brīnišķīga dāvana. es to pieņemšu ar mīlestību un pateicību un dāvāšu saviem mīļajiem savu dārgo dzīves laiku – mīlestību un sirds siltumu. Ziniet, es domāju, ka tas ir vienīgais veids kā nodzīvot skaisti savu mūžu. Es neko nenožēloju.

Bija jauki ar Jums parunāties, taču nu man ir jādodas pie manas ģimenes. Ceru, ka tiksimies.

Es biju šokā, sēdēju un nevarēju pakustēties. Man bija par ko padomāt. Bija svētdiena, taču es biju nolēmis aiziet uz darbu lai nedaudz pastrādātu – bija jāpabeidz viens no projektiem. Pēc tam biju nolēmis kopā ar kolēģiem aiziet uz klubu. Tā vietā es piecēlos un devos uz guļamistabu lai pamodinātu sievu.
– Mosties, Mīļā! Brauksim ar bērniem piknikā.
– Mīļais, kas noticis?
– Nekas īpašs, es vienkārši sapratu, ka sen neesam svētdienu pavadījuši kopā. Un vēl, iebrauksim rotaļlietu veikalā, man jānopērk plastmasa bumbiņas…
Autors: Autors Konstantīns Maļugins
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements