Par ģimeni

gara karote1

Kādam vīrietim neveicās ģimenes veidošanā. Tā tas nebija tikai ar viņu – visās iepriekšējās paaudzēs šajā ģimenē bija notikuši nemitīgi skandāli. Arī viņa tēvs un māte pastavīgi skandalēja, viens otru apvainoja visos pasaules grēkos un ģimenes problēmās.
Kad viņš bija pusaudzis, viņš nolēma: “Man gan tā nebūs. Manā ģimenē valdīs miers, saskaņa un es būšu laimīgs. Atradīšu sev skaistu, gudru, labestīgu un pakļāvīgu sievu, un dzīvosim kā cimds ar roku.”

Viņš izauga un atrada sev lielisku sievu – gluži vai eņģeli. Un pēc gada viņa pārvērtās par monstru. Arī viņu mājās pastāvīgi notika skandāli, tieši tāpat kā bērnībā viņa ģimenē. “Briesmīga sieviete” – viņš domāja… Bet bija taču pavisam savādāka, kad iepazināmies. Kas bija noticis?

Bet šī “briesmīgā sieviete” bija augusi ģimenē tikai ar mammu un vecmāmiņu, no bērnības sapņojusi par lielu un stipru ģimeni. Kad pirms pāris gadiem viņi satikās, viņa iemīlējās šajā vīrietī, viņš viņai šķita kā princis no pasakas. Viņa bija stāvā sajūsmā par viņa pareizajiem uzskatiem un mērķiem, jo viņš taču vēlējās lielu un stipru ģimeni, un gribēja būt tās apgādnieks. Viņa bez minstināšanās apprecējās ar viņu. Taču pēc gada, kad piedzima pirmais bērns, viņa saprata, ka ir kļūdījusies. Vīrs izradījās gatavais briesmonis – visu darīja ne tā, pastāvīgi apvainoja viņu, nerūpējās par ģimeni….

Kādā tālā ciemā dzīvoja kāds Gudrais, kurš risināja jebkuras problēmas. Par viņu stāstīja leģendas: pat pašas nelaimīgākās ģimenes pēc viņa apmeklējuma, sāka dzīvot laimē un saticībā. Un, lūk, vienā jaukā dienā vīrietis teica savai sievai: “Dosimies pie Gudrā, lai viņš pasaka, ko mums darīt!” Viņi atkal sastrīdējās, taču sieva piekrita.

Ceļš bija ļoti garš un nogurdinošs. Pa ceļam viņi abi viens otram pārmeta: “Tu esi vainīga, ka tā sanāca un mums tagad tik tālu jāiet.” –  kliedza nogurušais vīrs. “Tu pats mani te atvilki, tu esi vainīgs!”. Taču beidzot viņi bija nokļuvuši pie Gudrā vīra mājas. Gudrais vīrs atvēra durvis un ieraudzīja divus parmocījušos, bezgala piekusušus cilvēkus, kuri turpināja viens otru apvainot. Viņš pasmaidīja un teica: “Iesim, es jums kaut ko parādīšu”.

Viņš ieveda viņus lielā istabā, kuras vidū stāvēja milzīgs, apaļš galds. Ap galdu sēdēja piekusuši un pārmocījušies cilvēki. Galda vidū stāvēja milzīga bļoda ar gardu ēdienu, bet cilvēkiem rokās bija karotes ar gariem, kā rokas, kātiem. Viņi katrs varēja aizsniegties līdz ēdienam, bet nekādīgi nevarēja to dabūt mutē. Viņi vienkārši mocījās badā, sēžot pie garda ēdiena bļodas. Tas bija šausminošs skats…

Tikko atnākušais pāris šausmās sastinguši klusēja.

Tad Gudrais vīrs paņēma viņus aiz rokas un aizveda uz otru istabu, kas ļoti atšķīrās no pirmās. Izmēra ziņā tā bija tāda pati, un arī istabas vidū bija liels apaļš galds, un uz galda liela bļoda ar gardu ēdienu, Tikai galdam apkārt sēdēja priecīgi un laimīgi cilvēki ar garām karotem rokās, tie dzīvespriecīgi un, laimē starojot, ņēma no bļodas ēdienu un baroja viens otru.

Jaunie cilvēki platām acīm vēroja šo skatu, tad saskatījās, pateica paldies Gudrajam un, klusējot, devās mājup. Pagāja trīs gadi, Viņi vēljoprojām dzīvo kopā, Viņiem ir skaista, draudzīga ģimene, divi bērni un viņu mājās vienmēr valda miers, saskaņa un mīlestība.
“Un ko Gudrais?” – viņiem jautā draugi. “Gudrais mums parādīja tikai to, kur patiesībā meklējama ģimenes dzīves jēga”.
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements